Tikšanās ar jauno dzejnieci Ievu Saliņu Salacgrīvas bibliotēkā 11. augustā
27.08.2012

Trausla, slaida meitene stāv nedaudzo klausītāju priekšā. Liekas, viņai ir tikai deviņpadsmit vai divdesmit gadu. Viņa lasa savu dzeju - tik klusi, ka varētu dzirdēt adatiņu nokrītam. Bet apbrīnojami pārliecinoši.  Klausāmies, un Ieva  it kā pārvēršas mūsu acu priekšā. Nu tā ir dzīves gudra sieviete, kas tur runā. Cilvēks, ko Augstākie spēki  noveduši pie atklāsmes – kas ir cilvēka būtība, kā palikt pašam, kā meklēt sevī gaismu.  Nav liekvārdības, nav dzejisku vizuļu, uzminamu vai pārprotamu mājienu, ir tikai skaidrs vēstījums, ko pieņemt vai nepieņemt.    Domu pastiprina brīvā panta iekšējā muzikalitāte.

Un tad varam turēt savās rokās Ievas Saliņas dzejoļu grāmatu  ‘Pakāpies, sajūti dvēseli  savu’   Pirmais, kas  sasilda skatienu, ir Guntas Zdanovičas vāka noformējums – kā silts, dzeltens  saules atspulgs ar  sārti zaļām, viļņojošām, it kā pārdomu plūsmām  vāka apakšējā daļā. Bet grāmatiņas aizmugurē uz vāka  visa krājuma pamatdoma: „Pati dzīve ir Brīnums. Cilvēks ir brīnums. Ir laiks apstāties un ieklausīties sevī ! Ir laiks dzīvot  Mīlestībā”

Grāmatu atverot  un izlasot pirmos dzejoļus, rodas neparasta sajūta, it kā dzejniece runātu tikai ar mani - dziļi personiski. Domās vēlos  viņai atbildēt un uzsākt sarunu. Šo izjūtu pastiprina uzrunas forma, kas vieno  visus krājumā ievietotos dzejoļus.  Brīvais, iekšēji skanošais pants, īsās, aprautās rindas, maz lietotās pieturas zīmes neļauj domai izplūst. Vēstījums ir skaidrs, nepārprotams, reizē dziļi izjusts un aizkustinošs.

Ik rītu pieceļoties, paņemu Ievas dzejoļu krājumu un atveru  kādu lapaspusi.  Izlasītais dzejolis kļūst par vadmotīvu  jaunajai dienai.Tas palīdz dzīvot.

Anita Emse