Jaunākās grāmatas
Aktualitātes
Salacgrīvieši savu vēsturi izzina filmās
20.05.2019
Biedrība “Bibliokuģis “Krišjānis Valdemārs”” savā darbībā neaprobežojas tikai ar mudinājumiem jauniešiem apgūt jūrniecības arodus. Gatavojoties ceturtajam Reņģēdāju festivālam, bibliokuģa komanda rosināja lūkoties pagātnē – kā Salacgrīva kļuva par plaukstošu zvejnieku pilsētu un kam pateicoties mēs šodien varam lepoties ar a/s “Brīvais Vilnis” un Salacgrīvas ostu.
Kinoseanss Salacgrīvas novada bibliotēkas lasītavā bija izzinošs – režisora Vasilija Massa 1974. gadā uzņemtā dokumentālā filma “Mēs un jūra” par zvejnieku kopsaimniecību “Brīvais Vilnis”, kam šopavasar aprit septiņdesmitā gadskārta, un režisores Rūtas Celmas portretfilma “Zvejnieks”, kas 1981. gadā dokumentē piekrastes zvejnieku kuivižnieku Jāni Skuju. Abas filmas vieno mūsu novadnieks dzejnieks Jānis Peters. Pirmajā filmā viņš kopā ar dzejnieci Dainu Avotiņu ir scenārija autors (komponists – Maestro Raimonds Pauls), otrajā - intervētājs un vieds klausītājs. Jāpiebilst, ka filmēšanās laikā Jānim Peteram bija tikai 42, Jānim Skujam – 55 gadi. Tās ir izzinošas pusmūžnieku pārdomas par dzīvi piejūrā, maizi ar garozu un vienmēr klātesošām cerībām uz lielo lomu, jo reņģes jau pašas laivā nelec.
Alfrēds Šlisers, Voldemārs Stiķis, Osvalds Maksimovs, daudzas salacgrīviešu un kuivižnieku dzimtas – tik apjomīgs un ietilpīgs skatījums uz “Brīvā Viļņa” cilvēkiem nekad kino vairs nav bijis. Vai nebūtu laiks kaut ko līdzīgu atkārtot?! Jo vienīgi dokumentālais kino neļauj samelot un, par spīti sarkanajiem karogiem un Ļeņina galvas atklāšanai Limbažos, “Mēs un jūra” ir labākais, ko mūspusē filmējuši dokumentālisti. Jo, lai 1974. gadā runātu par Krišjāni Valdemāru, nodevas partijas komitejai bija neizbēgamas. Šķiet, ieinteresēts skatītājs to pat nepamanīja.
Gints Šīmanis.
Atpakaļ