Rakstniece Dace Vīgante tikās ar lasītājiem Salacgrīvas bibliotēkā!
30.04.2019

Dace Vīgante Salacgrīvā šarmē ar klasiku

Salacgrīviešu biedrība “Bibliokuģis “Krišjānis Valdemārs”” cikla “Stāsts rada stāstnieku” trešajā tikšanās reizē rosināja domāt par klasiskajām vērtībām, ciemos aicinot prozaiķi Daci Vīganti.

            Saruna aizsākās par Jāni Ezeriņu, kas rakstniecei tik daudz pateicis priekšā – formas grācija, stila izteiksmīgums, īsā stāsta vai noveles sižeta spraigums un koncentrētība. “Būtībā rakstīt īsi – tas ir izaicinājums,” atzīst D.Vīgante.

            “Viens no maniem galvenajiem uzdevumiem ir nenodarboties ar moralizēšanu. Kad rakstu, iztēlojos, kā jūtas mani uzburtie tēli. Es iejūtos viņu domās,” sarunā ar lasītājiem atklāta ir autore. “Pietuvināties īstenības izjūtai – tas prasa daudz! Kad rakstu pie datora, man dažbrīd sāk birt asaras, es ļoti pārdzīvoju savu varoņu likteņus.”

            Žurnāliste Liega Piešiņa, kura tradicionāli piekritusi vadīt šīs Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītās sarunas ar rakstniekiem, kuri mūsdienu prozu sastop klasiķu darbos, mudina rakstīt netradicionāli, ko būtībā Dace Vīgante arī dara. Piemēram, par bibliotekārēm, kurām pašām mājās nav nevienas grāmatas – gluži no dzīves noskatīts sižets. “Radot stāstus, es uzburu savu pasauli. Metaforās es gribu izstāstīt šo cilvēku dzīvi,” saka D.Vīgante. Viņai ļoti tīk autoru dzīves laikā izdotās grāmatas, jo tās sāsta par to dienu burvību, kurās rakstnieks dzīvojis. “Anšlavs Eglītis, Regīna Ezera – lasu šo autoru dzīves laikā izdotos darbus, un tieši grāmatas iesējumā es jūtu tā laika elpu.”

            “Dažkārt mēs runājam klišejās: “es tevi mīlu”, bet kā to ir teicis Linards Laicens un kā to mūsdienās atdzejo Jānis Tomašs! Kad nonācu Literārajā akadēmijā, uz dzeju sāku lūkoties citām acīm. Skolas laikā man visi dzejnieki bija dievi. Un tad es sapratu, ka esmu ļoti laimīga – es varu darīt darbu, kas nenes daudz naudas, bet dara mani bezgala laimīgu. Tā ir literatūra. Kā ala, kurā noslēpties,” šā brīža situāciju raksturo D.Vīgante.

            Rakstniecei netīk lasīt prozu viedierīcēs: “Man ir jātur rokās grāmata. Vislabāk – ar cietajiem vākiem. Tad tai ir satvars.”

            Paškritiski atzīstot, ka jaunībā tikusi prom no “fabrikas meitenes” likteņa, rakstniece par savu daiļrades ceļa aizsākumu min laiku pēc 40 – “es vēl paspēju ielēkt pēdējā vilcienā. Pēc Literārās akadēmijas un Satori vasaras nometnēm sapratu, ka varu rakstīt, lai gan sākumā, lasot Gundegas Repšes darbus, domāju, ka tā nu gan es nekad nespēšu rakstīt.”

            Iznāca pirmais stāstu krājums “Ledus apelsīns”, tam sekoja “Tad redzēs”, un nu jau D.Vīgante raksta savu pirmo romānu. “Literatūrā es esmu uz palikšanu. Te es jūtos labi,” uz atvadām pārliecinoši saka Dace Vīgante. Un nav svarīgi, par ko viņa raksta – par nozaudētu krājkasīti, iegūtiem sapņu dārgumiem, neaprakstītu teātra programmiņu, vai to vienu gleznu, kas gaida tevi istabas stūrī. Tā ir laikmeta izjūta, kam pa vidu pati autore – šarmējoša, ar dzirkstelīti acīs un pipariem uz mēles.

Gints Šīmanis.