Kad Gūtenmorgens tiekas ar Lāci
07.09.2021

  Salacgrīvas bibliotēkas pagalmā aizvadīta pēdējā šīsvasaras sezonas tikšanās ar rakstītā vārda meistariem, par kuru uzaicināšanu uz Salacas krastiem jau kuro gadu rūpējas kultūržurnāliste Liega Piešiņa. Šoreiz viesos Māris Bērziņš, kurš nule kā lasītkāros latviešus pārsteidzis ar savu drosmi uzrakstīt romānu “Nākotnes kalējs” par talantīgo rakstnieku un ienīsto politfunkcionāru Vili Lāci (1904-1966). 

    Visu cieņu Mārim Bērziņam! Grāmatas aizsākas 1953. gada 20. decembrī, kad Lācis ārstējas Maskavā, Kremļa slimnīcā (vēlme karotēm ēst ikrus un uzdzert labu konjaku nav nākusi par labu veselībai). Tātad, lielie vēsturiskie notikumi ir aiz muguras, un nodevīgās izvēles jau izdarītas. Vai Lācis maz nopietni apzinājās, ko veicis, augstajos amatos esot?

    Uzteicama ir M. Bērziņa spēja nostāties it kā neintrālā pozīcijā, it īpaši apstākļos, kad projekta “Es esmu ...” noteikumi romānu likuši rakstīt pirmajā personā. Māra Zālīte atteikusies, jo viņa nespējot sevi identificēt ar Vili Lāci. Arī citi rakstnieki nav ņēmušies attēlot “Zvejnieka dēla” autoru, jo tas neesot rosinoši un lielā mērā ir nepatīkami. 

      Ministru Padomes priekšsēdātāja sekretāre Ārija Iklāva savās silti rakstītajās atmiņās vēsta, ka Lācim paticis pusdienlaikos aizbraukt līdz Saulkrastiem un staigāt pa liedagu. Izrādās, ka Tautas rakstnieka vārdā nosauktā iela Saulkrastos pārdēvēta pavisam nesen, un Viļa Lāča ielas nosaukums no adrešu reģistra pazudis tikai šovasar. Arī viņa vasarnīca sākotnējā izskatā zudusi no Saulkrastu kāpu panorāmas. Taču mājās vēl arvien glabājas Lāča Kopotie raksti zilajos vāciņos, jo viņa darbus lasa, uz “Zvejnieka dēls” ir skolu programmā. To, ka Lāci vērtē ļoti pretrunīgi, liecināja arī tikšanās apmeklētāji. Vai rakstnieku var šķirt no politdarbinieka, katru par sevi? M. Bērziņš atgādina, ka mūža nogalē Lācis atzinis, ka ir nelaimīgs – “pamostos ar riebīgu, bezcerīgu sajūtu, kas jau velk uz depresiju”- lasāms viņa dienasgrāmatā. Inese Zandere saka tieši: “Bērziņš ieskatās tur, kur cilvēks ir iekūlies un grimst purvā, no kura ārā vairs netiks nekad.”

    Slavenā Gūtenmorgena autors jau pēc romāna “Svina garša” iznākšanas ieguva nedalītas lasītāju simpātijas. Nu M. Bērziņš uzdrošinājies atvēzēties ne pa jokam, rakstot par cilvēku, ko savulaik tik savtīgi popularizējusi Ingrīda Sokolova. “Iegūstot varu, viņš vienlaicīgi jau sāka izciest sodu,”- saka Māris Bērziņš, ļaujot mums katram vērtēt savu attieksmi pret Vili Lāci. 

Gints Šīmanis