Kā vidzemnieki brauca pie kurzemniekiem bibliotēkas un Krišjāni Valdemāru lūkoties
05.02.2016

Salacgrīvas novada bibliotekāri devās pieredzes apmaiņas braucienā uz Kurzemi. Kā pirmā apstāšanās vieta bija Talsu novada Ģiguļu pagasta Pastendes bibliotēka. Pastendes bibliotēka dibināta 1924. gadā. Gandrīz simtgadīgā bibliotēka ir kļuvusi par informācijas, kultūras un sabiedrības dzīves centru, kur ikviens tiek īpaši gaidīts. Nelielā lauku bibliotēka ir spērusi lielu soli pretī attīstošajām tehnoloģijām – tā ir pilnībā automatizēta – elektroniski tiek izsniegtas/saņemtas ne tikai grāmatas un citi dokumenti, bet arī preses izdevumi. Ieejot bibliotēkā, skatienu piesaista slīdrādes planšetdatorā, kur var sekot līdzi notikumiem bibliotēkas vēsturē. Ir elektroniskā kataloga mobilā versija – pieeja ar viedtālruni un planšetdatoru, kurā ir QR kods. Bibliotēkas informācijas sistēma ir orientēta uz klientu, un tās uzdevums ir radīt lauku teritorijas iedzīvotājam modernu un kvalitatīvu informācijas vidi, nodrošināt iespēju ikvienam pagasta iedzīvotājam paaugstināt savu intelektu: pārkvalificēties, iegūt papildus zināšanas visā dzīves laikā, gan tradicionālā, gan elektroniskā formātā, atbilstoši interesēm un vajadzībām. Un vietējie iedzīvotāji to novērtē. Ģibuļu pagasta Pastendē dzīvo ap 700 iedzīvotāji, no kuriem ap 600 reģistrēti Pastendes bibliotēkā kā lasītāji. Savdabīgi ir daži grāmatu novietošanas plaukti, kas veido pusapli. Tas ir ļoti ietilpīgi, praktiski un interesanti.
Tālāk mūsu pieredzes apmaiņas ceļš vijās uz Ventspils Pārventas bibliotēku. Bibliotēkas mājas lapā ir teikums - skaistākā bibliotēka pasaulē. Tad nu lūkojāmies, iepazinām to brīnumu. Un bija par ko brīnīties. Jau iepriekš zinājām, ka Pārventas bibliotēkas projekts atzīts par labāko 2009. gada arhitektūras darbu Latvijā, par labāko jaunbūvi, kā arī saņēmis balvu arī kā labākais sabiedriskais interjers Latvijā 2009. gadā. Bibliotēka šo gadu laikā kļuvusi par Pārventas kultūras centru. Iespaidīga ir ēka no ārpuses. Tā atgādina laivas formu ar perforētu vara lokšņu apšuvuma apvijumu, kurā iegravētas simtiem reižu palielinātas Krišjāņa Barona pierakstīto tautasdziesmu rindas, veidojot savdabīgu “dainu jostu”. Iekšpusē pakāpieni vairākstāvīgajā bibliotēkā nav pielietoti. Ēkas katrai telpu grupai un pat apdares slānim ir dziļa simboliska nozīme. Centrālais objekts — grāmatu virpulis — trīs līmeņos izvietota nebeidzama plauktu virtene. Grāmatu galerijas nobeigums trešajā līmenī — bērnu un jauniešu grāmatu nodaļa. No šejienes arī visskaistākais skats — pāri laukumam, pāri Kāpu priedei līdz pat ostas graudu elevatoriem.
Ēkas viducī ir trīsstāvīgs ātrijs, wi—fi / bezvadu telpa, kur ikkatrs apmeklētājs var ierasties ar savu klēpjdatoru un baudīt bezmaksas interneta pieslēguma priekšrocības. Pandusu dublējošās kāpnes kalpo kā estrāde, sēdvietas interesentiem. Tajās iebūvētās audio austiņu pieslēguma vietas, un pieskārienjūtīgie displeji ļauj zibenīgi piekļūt bibliotēkas audio krātuvei, kas vairs nepastāv tradicionālā audio CD formātā, bet ir digitalizēta un pieejama mp3 formātā no bibliotēkas servera.
Amfiteātra formas zāle ļauj šo ēkas viduci izmantot gan kā atraktīvu izstāžu zāli, gan kā lasītāju / wi—fi lietotāju zonu, gan kā video seansu telpu — te izvietoti paceļams kino ekrāns un videoprojekcijas iekārtas. Iebūvētas audio austiņu pieslēgumvietas nodrošina tulkošanas iespējas un to, lai notiekošie video seansi nav traucēklis pārējiem bibliotēkas apmeklētājiem.
Trīs līmeņu grāmatu templis ar stiklotu sienu norobežots no darba vietām, kur var ērtos zviļņos lasīt avīzes vai arī strādāt pie datoriem. Stiklotais apjoms ar bīdāmu starpsienu palīdzību ir pilnībā nodalāms no grāmatu krātuves, radot tam iespēju strādāt neatkarīgi no pārējā ēkas kompleksa arī vēlās vakara stundās un svētdienās. Ir plašs pakalpojumu klāsts. Bez tradicionālajiem pieejami arī tādi kā nakts abonements - iespieddarbu un citu materiālu ar statusu "tikai lasītavā" izsniegšana uz mājām pēc bibliotēkas slēgšanas darba dienas beigās līdz nākošās darba dienas rītam; uz svētku un izejamām dienām vai arī svētku un izejamo dienu abonements, kad īpaši vērtīgos iespieddarbus vai citus dokumentus var lietot mājās brīvdienās.
Ieejas halles zonā izvietots informācijas stends, kā arī grāmatu izsniegšanas / pieņemšanas punkts. Apmeklētāju garderobe risināta netradicionālā veidā — kā brīvstāvošs 2 metrus augsts skapis. Bibliotēkā notiek kultūras un mūžizglītības pasākumi, izstādes, koncerti. Bibliotēkas ēkā darbojas arī Iedzīvotāju informācijas centrs un Digitālā centra Pārventas filiāle.
Paralēli Pārventas bibliotēkas apmeklējumam daži no mūsu grupas brauca uz tikšanos Ventspils brīvostā ar ostas kapteini Arvīdu Buku, kurš 57 gadu ilgo darba mūžu atdevis jūrai un jūrniecībai. Strādādams uz daudzajiem kuģiem, Arvīds apguva visas operācijas – prata pats gan trali salabot, gan tīklus salāpīt. Savukārt, kad kļuva par kapteini, ieviesa pat dažas kardinālas izmaiņas, piemēram, atcēla senu Krievijas mērvienību “ass”, ar kuru mērīja dziļumu, nomainot to pret ierastajiem metriem (viena jūras ass bija 185 cm). Arvīds Buks, kuram šogad apritēs 80 gadi, atbildības, dzīvesprieka pilns vēl šobrīd strādā par Ventspils brīvostas pārvaldes ostas kapteini. Var tikai apbrīnot viņa dzīvesprieku, atbildības mēru un uzdrošināšanos. Saruna ar “veco jūras vilku” tika nofilmēta, lai saglabātu nākotnei šī unikālā cilvēka domas un uzskatus. Tika nofilmēts videosveiciens Vidzemes jūrmalai, Salacgrīvas novadam, Salacgrīvas bibliotēkai, kuras nākotnes plānos ir atdzīvināt jūrniecības aktualitāti mūsdienās. Paldies operatoram Raivim Struncenam (EUCOW fonds) un žurnālistam Gintam Šīmanim (Jāņa Lapsas piemiņas biedrība) par sadarbību !
Ar jūrniecības tēmu saistījās arī brauciena nākamā pietura Pāvilosta. Pāvilosta atrodas Baltijas jūras krastā – Latvijas rietumos. Pāvilosta ir pilsētiņa, kurā dzīvo sīkstas zvejnieku dzimtas. Tai raksturīga zema apbūve un tas, ka gandrīz visas ielas iziet uz jūru. Tu ej pa ielu un pēkšņi – ielas vairs nav, bet priekšā paveras mūžam mainīgā jūra. Osta, jahtu piestātne, lielais Jūrakmens, neskartā daba un skarbais jūras gaiss piesaista šai vietai radošus cilvēkus. Pāvilostas unikalitāte ir dzintars, ko dāsni izskalo jūra.
Pilsētas nosaukums radās, kad 1879. gadā vācu barons Otto Fridrihs fon Lilienfelds dibināja ostas pilsētu nosaucot to sava brāļa - Kurzemes gubernatora Paula Lilienfelda vārdā - Paulshafen - Pāvilosta un ielika pamata akmeni pirmajai mūra ēkai Pāvilostā - loču mājai.
Pāvilostas novads izveidojies 2009. gada jūnijā un sastāv no Pāvilostas pilsētas, Sakas un Vērgales pagasta. Galvenā darbības nozares Pāvilostas novadā ir zvejniecība un zivju pārstrāde, Pāvilostas pilsēta ir arī viena no retajām, kurai ir sava himna. Dziesma “Pāvilosta” tika sarakstīta 1999. gadā.  2000.gadā nofilmēts mūzikas klips grupas “Liepājas brāļi” izpildījumā. Tās mūzikas autors ir pāvilostnieks Uldis Marhilēvičs, bet tekstu sarakstījis Guntars Račs.
1992. gada 17. novembrī apmeklētājiem vēra durvis Pāvilostas novadpētniecības muzejs. Pāvilostas novadpētniecības muzeja ēka (Loču māja) un Laivu māja, kur apskatāmi bagātīgi materiālu klāsti un unikāli eksponāti – laivas, tīkli un citi ar jūrniecību un zvejniecību saistīti piederumi.
Muzejā mūs laipni sagaidīja muzeja vadītāja Irina Kurčanova. Iepazināmies ar muzejā esošajiem “dārgumiem”, centāmies atminēt vairāku neredzētu lietu pielietojumu zvejniecībā.
Kā pēdējā mūsu brauciena pieturas vieta bija Ēdole.  Tā ir apdzīvota vieta Kuldīgas novada Ēdoles pagastā. Izveidojusies pie 14. gadsimtā celtās Ēdoles pils. Par vietas nosaukumu stāsta teika: “Kāds barons nopircis zemi un uzcēlis pili, bet nezinājis kā pili nosaukt. Kādu dienu barons braucis savu nopirkto zemi un jaunuzcelto pili apskatīt. Ceļā viņš saticis zemnieku, kas ēdis olas. Barons prasījis, ko šis darot?
„Ēd oles!”, zemnieks atbildējis. Izteicienu barons nav sapratis, bet paturējis prātā. Beidzot šo vietu barons nosaucis par Ēdoli.” Jau no senseniem laikiem Ēdoles novads dēvēts par vienu no skaistākajiem, ja ne pašu skaistāko, Kurzemē. Ēdole jau kopš seniem laikiem saukta arī par ezeru un dižozolu zemi.
Bet mūsu brauciena mērķis bija apmeklēt Krišjāņa Valdemāra vārdā nosaukto Ēdoles bibliotēku. Bibliotēkas vēstures pēdas sākas 1847. gada pavasarī, kad Ēdolē par muižas skrīveri sāka strādāt Krišjānis Valdemārs. Savu brīvo laiku Kr. Valdemārs veltīja pašizglītībai, viņš vakarus pavadīja lasīdams. Kr. Valdemāra istabiņā stāvēja tiem laikiem reti sastopama parādība – grāmatu plaukts. Lai gan viņa grāmatu krājums bija neliels, tomēr jaunieši sāka par tām interesēties, un Kr. Valdemārs labprāt tās deva lasīt vietējiem iedzīvotājiem. Sākumā šī grāmatu izsniegšana noritēja pašplūsmas ceļā no rokas rokā, grāmatas ņēma muižas ierēdņi, tuvāk muižai dzīvojošie jaunieši. Kr. Valdemāra nodoms bija izsaukt un ierosināt tieksmi lasīt grāmatas. Viņam mājās grāmatas bija gan latviešu, gan krievu valodās, gan arī vācu valodā. Tādēļ Kr. Valdemārs regulāri aicināja pie sevis jauniešus, kopā viņi iztirzāja izlasīto grāmatu saturu, grāmatās paustās idejas.
Muižā izplatījās tenkas, ka jaunekļi kaļot plānu sazvērestībai pret baroniem. Lai izvairītos no šādām runām un baumām Kr. Valdemārs nolēma dibināt ”Baltijas jūras izsmelšanas biedrību”. Biedrības statūtos bija definēts uzdevums - izpumpēt Baltijas jūru, lai tās ūdeņus novadītu uz Sahāras tuksnesi un padarītu to auglīgu. Bet ne jau Baltijas jūru Kr. Valdemārs gribēja izsmelt Ēdolē, bet gan tumsonības jūru izsmelt latviešos, kas toreiz bija nepārredzami liela un plaša.
Kr. Valdemāram rūpēja latviešu tautas izglītība, viņš zināja, kāda nozīme cilvēka un tautas dzīvē ir grāmatām. Kr. Valdemārs aicināja: „Tad nu, zēni ganiņi, kad jūs spriņģēt beiguši, ķersimies pie grāmatām, – Ak tad Dievam patīkam”
Kr. Valdemāra grāmatu lasītāju pulciņš auga ar vien lielāks. Drīz vien visas viņa personīgās grāmatas bija izlasītas un radās doma, ka Ēdolē dibināma latviešu grāmatu bibliotēka. Kādā biedrības sēdē Kr. Valdemārs ieteica dibināt šādu bibliotēku, pulciņa locekļi atbalstīja šo priekšlikumu un ierosināja vākt ziedojumus grāmatu iegādei.
Īsā laikā grāmatu iegādei tika savākti 70 rubļi, kas bija liela summa nabadzības un bada laikā.
Kr. Valdemārs ierosināja bibliotēku iekārtot baznīcas ģērbkambarī, kas būtu lasītājiem viegli un ērti pieejama, ko pagasta iedzīvotāji bieži apmeklē. Mācītājs piekāpās un atļāva grāmatu krātuvi ierīkot baznīcā. Tā 1848. gada 23. aprīlī, Lieldienās (pēc vecā stila 11. aprīlī) Ēdoles baznīcā tika atvērta pirmā pašu latviešu dibināta bibliotēka. Baznīcas ģērbkambara skapī bija novietotas grāmatas. Maksa par vienas grāmatas lietošanu bija viena kapeika, pavisam trūcīgiem nebija jāmaksā. Lasītāji bez kapeikas kabatā – kalpi un nabadzīgo zemnieku jaunatne, kas pulcējās ap Kr. Valdemāru, bija pirmās bibliotēkas lasītāji un arī atbalstītāji. Lai gan šiem lasītājiem 1 kapeika bija liela bagātība, tomēr daži taupīja naudu grāmatu iegādei. Bibliotēku fonda pilnveidošana ir viens no bibliotēkas attīstības pamatnosacījumiem. Ēdolnieki savai jaunajai krātuvei vāca ziedojumus. Otrajā bibliotēkas gadā tās paplašināšanai tika saziedoti 25 rubļi. Šo naudas summu toreiz izdevās savākt bez īpašas uzrunāšanas. Ēdoles brīvbibliotēka bija spilgts piemērs Kr. Valdemāra demokrātiskajiem uzskatiem
un spējai realizēt šos uzskatus dzīvē. Kr. Valdemārs atceras: „ It kā bites uz medu – tā uzkrita 1848. un 1849.  gadā lasītāji Ēdolē grāmatu krātuvei, ko man laimējās caur siltu un aukstu gaismas draugu dāvanu iesaistīt; lasītāji dabūja grāmatas par velti lasīt, jo jauniem ziņkārīgiem lasītājiem uz zemes reti atrodas grasis kabatā”
Bibliotēkas dibināšana pagastā izsauca lielu sajūsmu. Bibliotēka radīja interesi, tā kļuva ļoti populāra, daudzi baznīcā ieradās galvenokārt pēc grāmatām Tāpēc šodien bibliotēka nes Krišjāņa Valdemāra vārdu. Pie bibliotēkas atrodas piemiņas akmens un bronzas portrets Krišjānim Valdemāram. Lai gan bija jau vēla pievakare, kad ieradāmies Ēdolē, bibliotēkas vadītāja Aira Celma mūs mīļi sagaidīja ar liepziedu tēju un pašceptiem sklandraušiem. Bagātīgs bija viņas stāstījums par Kr. Valdemāru. Tika izrādīta Kr. Valdemāram veltītā lāde, kurā glabājas ļoti vērtīgas grāmatas.
Tāpat kā Ventspils ostas kapteinis un Pāvilostas novadpētniecības muzeja vadītāja arī dižā Latvieša Krišjāņa Valdemāra vārdā nosauktās bibliotēkas saimniece veltīja videosveicienu Salacgrīvas novadam. Novadam, kurš ir radniecīgi tuvs ikvienai vietai, ko apmeklējām. Gan bibliotēku kolēģu kopīgā darba darīšanā, gan kuģniecības, zvejniecības profilējumā. Un Krišjānis Valdemārs, kas sasaista visu kopā - grāmatas, mūspuses Kr. Valdemāra Ainažu pamatskola, Ainažu Jūrskolas muzejs un Salacgrīvas novada entuziastu mērķis un centieni uzbūvēt Bibliokuģi “Krišjānis Valdemārs”.