Jaunākās grāmatas
Aktualitātes
Egons Līvs spēja iedvesmot
28.10.2019
Edīte Gūtmane, Ēriks Kūlis. Viņu laiks. Egons un Edīte. Piemiņas grāmata Egonam Līvam.– Rīga: Zvaigzne ABC, 2019.- 192 lpp.
“Latvijas Jūrniecības savienības izveidošana, mana turpmākā rīcība saistībā ar Latvijas jūrniecību nebūtu veikta, ja es nebūtu saticies ar Egonu Līvu un smēlies no viņa uzņēmību un drosmi. Es droši varu teikt: Egons Līvs bija tas, kurš ierosināja man būt aktīvam, nebaidīties no iespējamām padomju sistēmas represijām un no tām izrietošajām sekām” – tā 2014. gada augustā rakstījis tālbraucējs kapteinis, Latvijas jūrniecības savienības izveidotājs un pirmais valdes priekšsēdētājs Gunārs Šteinerts.
Piemiņas grāmatā Egonam Līvam mēs rodam ne vienu vien atklāsmi, kas ļauj mums labāk izprast sarežģīto latviešu jūrniecības vēstures izpētes procesu un pretrunas Trešās Atmodas pirmsākumos, kad Latvijas Kultūras fondā dzima Jūrniecības vēstures kopa. Tā ventspilnieks tālbraucējs kapteinis Arvīds Ludeviks vēstulē E.Līvam skrupulozi apraksta cīņu par latviešu valodas atjaunošanu jūrskolnieku mācību procesā, un to varēja izcīnīt tikai tais arodskolās, kur strādāja Latvijas patrioti. Ventspils 20. arodvidusskolā tāda bija direktore Ozoliņas kundze, kura respektēja 171 Ventspils pilsētas vidusskolēna parakstītu vēstuli ar prasību atvērt jūrskolu ar mācībām latviešu valodā. To, kā Egons Līvs regulāri uzstājās par šīm tēmām publiski, rāda arī grāmatā ievietotie Latvijas radio raidījumu “Jūras māte man vaicāja” satura atšifrējumi, ko daudzus gadus veidoja žurnāliste Rasma Rubeze.
Ēriks Kūlis grāmatas izskaņā mūs uzrunā ļoti tieši: “Manā darbistabā ar seju puspagriezienā, it kā būtu pārsteigts domās, uz katru ienācēju no fotogrāfijas raugās Egons Līvs. Kā mēģinādams noteikt, vai esi goda brālis, vai tikai izliecies. Un kā uzvedies brīžos, kas prasīja, vai tavs mugurkauls ir stingrs vai izļurkājies pēc vajadzības [..]
Egons ir noraizējies par Latvijas nākotni. Par dienu, kad mēs, latvieši, paliksim mazākumā citas tautības priekšā un viņi lems, kādā mēlē turpmāk runās ne tikai Daugavas, Aiviekstes, Ventas un Bārtas krastos, bet arī uz jūras.”
Krājuma kopnoskaņu veido cilvēkmīlestība. Un Edītes vārdos neizsakāmā uzticība Egonam. Viņa rakstiem, centieniem un idejām. Arīdzan lielajam sapnim – uzrakstīt grāmatu par Krišjāni Valdemāru. Kā lasām, 1989. gada vasarā Saunagā Arvīda Ludevika mājās pat tapusi anotācija, kurā uzsvērts: “Grāmata par Kr.Valdemāru iecerēta galvenokārt jaunatnes auditorijai, kaut daļēji aizpildot tukšumu mūsu kultūrvēsturē, kur sava pienācīgā vieta ir arī mūsu jūrniecības tēvam Kr.Valdemāram.”
Egons, paņemot līdzi simtiem pārdrošu ideju, no šīs saules aizgāja 1989. gada 1. aprīlī. Vēl savu atvēršanu sagaidīs Latvijas Jūras akadēmija un pirmā pēc Otrā pasaules kara izdotā Valdemāra rakstu izlase “Tēvzemei”, kuru sastādīja filozofs Kārlis Lūsis un šo rindu autors. Edītes rūpīgi glabātas, dienas gaismu ierauga aizvien jaunas Egona Līva rakstītās rindas, kas vēl nekad nav publicētas. Tās ir kā mundrinājuma avots mūsu paaudzei – cīņa par latvietību jūrniecībā nebūt nav galā.
Gints Šīmanis.
Atpakaļ