Dzimtās valodas dienā salacgrīviešus uzrunā Liāna Langa
26.02.2020

Šoreiz biedrības “Bibliokuģis Krišjānis Valdemārs” organizētajā sarunu ciklā “Man jākopj pašam sava balss”, ko atbalsta VKKF, sākās ar īpašu moderatores Liegas Piešiņas atmiņu dzirksti – kā dzejniece Liāna Langa savulaik ienākusi Latvijas literatūras gada balvas ballē Ķīpsalas drūmajā alumīnija šķūnī, kas lepni nosaukts par izstāžu zāli, ienesdama tur gaismu. Un patiesi – būdama tumšmate, Liāna vienmēr un visur aicina dzīvi darīt gaišāku, radošāku un dzīvespriecīgāku!

Daudziem viņas dzeja nav nebūt tik pazīstama, taču Liānas kaismīgās slejas periodikā uzrunā vienmēr. Principā – viņa vienmēr ir uz barikādēm – par latviešu valodu, par pareizrakstību, par lasītprasmi un sociālo vienlīdzību. Skolās notiekošais satrauc it īpaši – bērni jau sen vairs nezina reizrēķinu, nu neprot bez aizķeršanās vairs skaļi lasīt, un Rīgā jaunie ar vecākiem grib sarunāties angliski, jo tas esot šī laika “kliedziens”. Nav te nekā neparasta, jo visu laiku dzīvojot viedtālruņa skavās, daudzi jaunieši spēj komunicēt tikai pusvārdos un sev vien zināmā leksikā. Tas satrauc un mēs nedrīkstam to neredzēt!

Liānas Langas dzejas pasauli ietekmējuši Raiņa, Brodska un Rembo daiļdarbi. Kad 12 gadu vecumā no Kurta Fridrihsona dāvanā saņēmusi “Franču modernās dzejas izlasi” sapratusi, ka arī viņai jāraksta. Dzejot mācījusies 15-20 gadus: “Visu atlikušo dzīvi es gribu būt šādas dzejas pasaulē”. Lasot dzeju, paplašinās smadzeņu pasaule, un laikā, kad mainās mūsu dzīves telpas paradigma, mēs nedrīkstam palikt savrup. Jā, digitālie rīki ir izmainījuši pasauli, bet mēs savu vājumu pret interneta tehnoloģijām nedrīkstam vispārināt. Liāna Langa uzsver, ka viņa nav dzimusi cīnītāja, bet aktīva dzīves pozīcija ir dzejnieces pašcieņas jautājums, kad uz katru sevī justo trauksmi ir jāreaģē. Šobrīd viņu uztrauc nevērība pret garīgajām vērtībām – visu acu priekšā mēs gāžam bezdibenī latviskās kultūras mantojumu! Pārangliskotā jaunatne vairs nejūt savu nacionālo piederību un viņu paaudzes pienākumus vērtību pārmantojamībā.

Protams, topēcpusdien neizpalika arī dzeja no 5 iznākušajiem krājumiem, prasme dalīties par lirikas pamatvērtībām (dzejot par lietām, jo mīlas rīmes prot kalt vai ikviens!), jo literatūras esence ir spēja piedāvāt lasītājam idejas, kā var skatīties uz pasauli. Tās paplašināšana ir atkarīga no mūsu spēka un iztēles

Gints Šīmanis