Kopā ar Viku uz bibliokuģa klāja
29.10.2019

Salacgrīviešu biedrības “Bibliokuģis “Krišjānis Valdemārs”” Valsts Kultūrkapitāla fonda, a/s “Latvijas Valsts meži” un Vidzemes plānošanas reģiona atbalstītais projekts “Grāmata vieno Burtnieku ar jūru” nu jau pusē, un katra tikšanās bibliotēkās un skolās atnes ko jaunu. Matīšos, Ēvelē un Rencēnos rudenīgie vēji bibliokuģi atpūta kopā ar dzejnieku Viku (Viktoru Kalniņu) uz klāja.

Sākumā gan pietauvojāmies Dikļu “Medniekos”, kur jau trīsdesmit gadus dzejnieks dzīvo spartiski kā aborigēns, atzīstot, ka esot Dikļos rezidējošs rīdzinieks. Dikļu puse Vikam nav sveša. Te bērnībā radu mājās kopā ar brāli Imantu aizvadīta ne viena vien vasara. Tagad lauku dzīves ritms Valmieras tuvumā ir viņa ikdiena. “Man ir indāņu dzīves veids, es jau veikalā kaut ko minimāli nopērku, to, kas dārzā aug, es pats audzēju,” stāsta Viks. Bibliokuģim tiek rādīts sens mantots albums ar Latvijas Republikas tvaikoni “Hercogs Jēkabs”, kam mastā ASV karogs, un degustācijai pasniegts Vika mājas vīns, jo visapkārt “Medniekiem” ir tik daudz ābeļu un ogulāju.

Visiem, kuri nonākuši Dikļos, vienmēr tiek rādīts Vika pasaku parks, kur nu jau trīspadsmit gadus mīt viņa varoņi. “Būtībā, ja man nebūtu pašam savu bērnu, diezin vai es būtu rakstījis pasakas,” atzīst dzejnieks. Kurš gan nepazīst sarežģīto zvirbulēnu, Klaidu pasaku zemē, tīdžerēnu Ņuku vai Dinīti? Bibliokuģim īpaši tuvs ir krājums “Zemūdens bara lielā diena”, par ko savulaik saņemta Pastariņa prēmija.

Mūsu tikšanās notika tieši pirms VEF Kultūras pilī gaidāmā lielkoncerta “Kalniņš & Kalniņš / Vikam 80”, kuru vēl iespējams klātienē vērot tūdaļ pēc Valsts svētkiem – 22. novembrī Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars”. Tajā piedalīsies grupa “Turaidas roze” un solisti Olga Rajecka, Uģis Roze un Zane Gudrā. Tieši Liepājas teātrī pirmoreiz izskanēja Imanta un Viktora kopdarbi – izrādes “Princis un ubaga zēns” (1968) un “Trīs musketieri” (1969), kuru dziesmas jau sen kļuvušas par klasiku visu paaudžu romantiķiem.

Jāpiekrīt mūsu viedajiem literatūrkritiķiem, kuri, sekojot līdzi procesiem drukātā vārda pasaulē, atzinuši, ka Viks nav zaudējis ne nieka no savas indiāņa filozofijas un vienkāršības, un ceļa posmā Dikļi – Valmiera viņu joprojām var sastapt, balsojot mašīnas. Šoreiz patīkams izņēmums – visi kopā spējām uzvilkt buras uz bibliokuģa.

Gints Šīmanis