Jaunākās grāmatas
Bibliokuģis
BIBLIOKUĢIS IEZĪMĒ BURINIEKU BŪVES VIETAS
19.10.2016
Vidzemes jūrmala ir bagāta ar burinieku būves vietām 19. un 20. gadsimtā. Pēc jūrniecības vēsturnieka Jāņa Hartmaņa pētījumiem, Vidzemes piekrastē visvairāk burinieku būvējuši Ainažos, kam sekojuši Ķirbiži (Vitrupe), Skulte un Dunte. Mūsu piejūrā buru kuģi tapuši arī Salacgrīvā (Vecsalacā), Pēterupē, Pabažos, Liepupē (Pernigelē) un viens arī Kuivižos Krišupītes grīvā.
Noslēdzot akciju Latvji, brauciet jūriņā!, bibliokuģa Krišjānis Valdemārs komanda kopā ar SIA Rīgas Meži, kam pieder stādaudzētava Norupe, nolēma dēstīt Rīgas priedes vietās, kur savulaik tās kalpojušas par pamatmateriālu burinieku būvei.
Kas ir Rīgas priede?
Jau 19. gadsimta sākumā pētnieki izdalījuši kādas divdesmit parastās priedes (Pinus Sylvestris L.) varietātes un aprakstījuši to īpašības. Viena no šīm varietātēm ir Rīgas priede. Šādu nosaukumu tai vispirms devuši nevis zinātnieki, bet gan koktirgotāji un kuģu būvētāji, galvenokārt tādēļ, ka tie šo izcilās kvalitātes koku stumbrus iegādājās Rīgā vai caur Rīgu, uz kurieni tos atvizināja Daugavas un Gaujas straumes un pludināšanas kanāli.
Rīgas priedi raksturo īpaši taisns stumbrs, piramidāls (vecumā noapaļots) vainags ar tieviem zariem. Miza stumbram lejasdaļā brūnpelēka, augstāk spilgti sārti dzeltena; čiekuri salīdzinoši pasīki, pelēko, 1000 sēklu svars 4-6 grami.
Jāteic, ka tikai tiem, kas ārpus Latvijas nav bijuši, citu zemju priedes nav redzējuši, var likties, ka mūsu priedes nekas sevišķs nav priede, kā jau priede, tādai tai arī jābūt. Bet jau tepat Polijā un Vācijā, nemaz nerunājot par Franciju, tās stumbri kļūst aizvien greizāki. Lai izaudzētu kaut cik kārtīgu, taisnu baļķi, vāciešiem jāstāda 15-20 tūkstoši stādu uz 1 ha (mums ap 6 tūkstošiem), jo tad, audzi kopjot un arvien izcērtot līkumainākos kokus, beigās varētu iegūt pāris simtu slaidu stumbru, atzīst mežzinātņu doktors Miervaldis Bušs.
Tātad aizvadītajos gadu tūkstošos Baltijas klimats un augsnes ir bijuši tie faktori, kas sistemātiski un neatlaidīgi veidojuši šiem apstākļiem visatbilstošāko meža priedes varietāti, ko tagad saucam par Rīgas priedi. Tā izmantota ne tikai burinieku mastu un korpusu būvei, bet arī mēbeļu rūpniecībā un māju celtniecībā, un, kā tēlaini atzīst M.Bušs, Rīgas priede ir ne tikai veidojusies mūsu zemē, bet arī veidojusi mūs pašus ar savu piemēru, augumu, optimismu un savu valodu.
Himna Rīgas priedei
Atminēties šo izcilo koku Rīgas priedi mūs rosināja Rīgas Brīvostas pārvaldnieks Leonīds Loginovs. Savās jūras gaitās viņš daudzkārt pabijis Kanāriju salās, kur vietējie aizrautīgi stāstījuši par Rīgas priedi. Izrādās tieši burinieku gadsimtā, kad no Kanāriju salām vesti dažnedažādi aizjūru labumi, kuģa balastā turpceļā krauta Rīgas priede. Šis augstvērtīgais kokmateriāls, no kā salās uzceltas daudzas mājas, guvis bezmaz vai leģendāru skanējumu. Te nu vietā jautājums vai savā zemē šī koka izcilās īpašības maz tā izceļam?!
Talkā nāca SIA Rīgas Meži valdes priekšsēdētājs Aivars Tauriņš. Goda vīrs, kura dzīves gājumā ir arī ražīgi gadi Rīgas Tirdzniecības ostas prezidenta amatā, tūdaļ mudināja mūs uz Norupes mežniecību Ogres pievārtē, kur tiek audzētas leģendām apvītās Rīgas priedes un te tās top par materiālu arī populārajām IKEA mēbelēm. Stādaudzētava pārsteidza, un, kā savulaik teicis Imants Ziedonis, te top (lasi aug!). Mūsu savpatnās pazīšanās zīmes, ar kurām mēs šķērsojam apvārsni un kļūstam ieraugāmi pasaules tautu kopībā.
Tieši no Norupes sākās Rīgas priežu stādiņu ceļš uz Vidzemes jūrmalu, kur tās laipni savā aprūpē pieņēma Saulkrastu un Zvejniekciema vidusskolu audzēkņi un skolotāji. Rīgas priedes turpmāk sliesies arī Tūjā pie bibliotēkas, kas vienmēr un visos laikos bijusi Gaismas pils, viesu mājās Vējavas, kur Evija un Jānis Klēviņi cieņpilnā attieksmē pret vietējiem zvejniekiem iekārtojuši vērā ņemamu vēstures priekšmetu un fotogrāfiju ekspozīciju Svētciema pusē. Bibliokuģa komanda Rīgas priedes dāvāja Krišjāņa Valdemāra Ainažu pamatskolas un Saacgrīvas vidusskolas kolektīviem, Salacgrīvas kultūras namam, kur Atmodas gados nāca kopā jūras vīri, lai lemtu visas Latvijas kā jūras valsts likteni. Īpaši sirsnīga tikšanās mums bija SIA Baņķis Krišupītes krastā ar Kārli Kleinu un Gunti Bergu, kuri saimnieko tieši tai vietā, kur 1902. gadā tapa burinieks Kuiviži.
Tālais ceļš no Norupes noslēdzās Ainažos Jūrskolas muzejā, kur blakus ozoliem un koka skulptūrām nu augs arī masta priedes, par kurām dzejnieks Rieteklis dziesmā izsaucies, ka viņš ir dārgām saitēm siets tieši šeit, kur līgo priežu meži. Tieši Ainažu muzejā kopā ar tās vadītāju Ivetu Erdmani atcerējāmies mežzinātņu doktora Miervalda Buša vārdus himnu Rīgas priedei:
Cilvēku cilts izveidojusies labi ja pāris miljonos gadu, bet arhaiskās kailsēkles priežu dzimtas mūžs mērojams simtos miljonu. Taču par tās jaunākiem bērniem, arī Rīgas priedi, jāteic, ka šīs varietātes mūžs jau zināmā mērā ir samērojams ar mūsu cilts mūžu tas ietilpst pēcledus laikmetā. Esam gandrīz vai brāļi. Tāpēc mēs ar brāļu mīlestību tā mīlam šo skaisto, nesavtīgo koku.
Bibliokuģa Krišjānis Valdemārs šīsvasaras aktivitātes atbalstīja Valsts Kultūrkapitāla fonds, Latviešu fonds, SIA Rīgas Meži un Salacgrīvas novada pašvaldība, lai jaunieši varētu tuvāk iepazīt mūsu valsts nacionālo bagātību jūru.
Gints Šīmanis
Atpakaļ