Bibliokuģis aicina lasīt “Jūras vilkus”
06.11.2019

Riharda Valdesa (1888 – 1942) īsto uzvārdu ‘Bērziņš’ labi zina ainažnieki, jo viņa pazīstamais romāns “Jūras vilki” (1930) ir par latviešu jūrniecības šūpuli pie igauņu robežām, sauktu par Reņģu ciemu. Arī Jesperi, Punčuri, Rosti un Birzgaiļi ir reālas ainažnieku dzimtas. Jūrniecības vēsturnieks Arvis Pope “Jūras vilku” 1990. gada izdevuma pēcvārdā atzīst, ka “ainažnieki ir reņģuciemieši romānā aprakstītajā laikā un tiešām kļuvuši par ietekmīgiem vīriem.” A.Pope atklāj arī kādu vēsturisku sensāciju: “Pēc kuģu skaita, kas attiecīgajā ostā pierakstīti, pirmajā vietā Krievijas impērijas Baltijas piekrastē bija Rīga. Otro un trešo vietu ar mainīgiem panākumiem dalīja divas apdzīvotās vietas: Pēterburga … un … Ainaži! Lūk, kas par vīriem bija Reņģu ciemā “jūras laupītāji”! Viņi panāca, ka ciematā tika ierīkots muitas punkts – pēc likuma kuģus varēja piereģistrēt tikai tādās vietās, kur atradās muitnīca. Kādreiz kluso ciemu ar pasauli savienoja telegrāfs, vēlāk arī šaursliežu dzelzceļš. Kad valdības ierēdņi sāka izskatīt ostas izbūves projektu Salacgrīvai, ainažnieki panāca, ka ostu cēla viņu ciemā.”

Tomēr no vēstures mums zināms, ka Ainažu ostas noriets sākās ar Pirmo pasaules karu, kas iznīcināja lielāko daļu burinieku flotes un tvaikoņu. Pēc kara jūrskolu vairs atjaunot neizdevās, uzlabotie sauszemes ceļi it kā bija samazinājuši attālumu līdz Rīgai, kur jau darbojās slavenā Krišjāņa Valdemāra jūrskola.

Bibliokuģis “Krišjānis Valdemārs” akcijā “Grāmata vieno Burtnieku ar jūru” tieši Ainažos, Korģenē un Salacgrīvā mudināja vēlreiz pārlasīt “Jūras vilkus” – šo savulaik tik populāro R.Valdesa romānu. Padomju okupācijas gados par viņu nedrīkstēja bilst ne vārda, kaut gan Valdess pats vairs nevarēja traucēt komunisma cēlājiem – ilggadējo telegrāfa aģentūras “Leta” direktoru čekisti nomocīja 1942. gada septembrī Soļikamskas spaidu nometnē. Tikai 1989. gadā tika izbeigta pret Valdesu safabricētā krimināllieta, un pirmo reizi pēc Otrā pasaules kara Latvijā Egona Līva sastādītajā marīnistikas rakstu krājumā “Jūras putu pīpe” atkal parādās viņa vārds – tur publicēts stāsts “Karvaišu gals”. Tas ir emocionāli iedarbīgs lūkojums uz cilvēku cīņu ar stihiju – par Kuršu kāpu ļaužu dramatisko pastāvēšanu smilšu kalna pakājē, atgādinot Alberta Bela vēlāk romānā “Cilvēki laivās” aprakstītās ainas.

Salacgrīvas novada kultūrvēsturē pie Dainas Avotiņas, Alfrēda Krūkļa, Jāņa Petera un citu ar piejūru saistītu rakstītāju vārdiem noteikti minams Rihards Valdess – par viņu jāstāsta skolās, jāspēj “Jūras vilkus” aktualizēt latviešu jūrniecības dižgaru piemiņai. Laikā, kad brutāli tiek pārskatītas novadu robežas, jāceļ godā cilvēki – drosmīgi, varoši un pašpietiekami, ar kuriem lepojamies, – kā sendienās, tā tagad.

Gints Šīmanis.