RĪGAS PRIEDES GĒNI LATVIEŠOS
09.10.2017

Uzsākot Latviešu Fonda atbalstīto projektu “Kopsim jūras gēnus latviešos” bibliokuģa “Krišjānis Valdemārs” komanda pat neprognozēja, ka projektā iesaistīto atsaucība būs tik liela un interese nudien rosinoša. Labas, vērtīgas lietas apaug ar citām vērtīgām lietām un veidojas pozitīvs kopums, kas uzrunā un rosina darīt labus darbus. Projekti, darbi savijas ciešā kopumā, lai galarezultātā iegūtais ļauj secināt – viss notiek tā, kā jānotiek un rezultāts sasniegts.

Nelielai atkāpei informācija par to, ka pagājušā gada oktobrī, saņēmuši Rīgas mastu priežu dēstus “Norupes“ stādaudzētavā (SIA “Rīgas meži” valdes priekšsēdētājs Aivars Tauriņš pats personīgi rūpējās, lai priežu stādiņi atrastu ceļu uz Vidzemes jūrmalu), bibliokuģa radošā komanda tos dāvāja piekrastes skolām un kultūras centriem, iezīmējot tās vietas, kur 19. gadsimta otrajā pusē tika būvēti burinieki, kas tēsti no Rīgas mastu priedēm. Vidzemes jūrmalā mūs atsaucīgi sagaidīja Saulkrastu, Zvejniekciema un Salacgrīvas vidusskolās, Tūjas Zinību centrā, Ainažu Jūrskolas muzejā un daudzviet citur, tā uzņemoties zināmu atbildību par kociņiem, kuriem jāaug turpat simt gadu, lai kļūtu par lietaskoku.

Nu pagājis gads, un mēs braucām kociņus lūkot – kā Rīgas mastu priedes ieaugušās, kā aprūpētas, vai maz vēl dzīvas!? Redzētais priecēja, jo gandrīz visur priedīšu jaunie saimnieki tām veidojuši sētiņas, lai, pļaujot zāli, tās nekļūtu par upuri izkaptij vai trimera nazim. Viesu namā “Vējavas” Evija Klēviņa skumji vēstīja, ka vienu priedīti ziemā nogulējusi stirniņa, bet, rau, nav jau tik traki – nu jau pretim saulei tiecas jauna atvasīte! (Te par priedītēm rūpējušies īpaši – katram jaunajam dēstam apkārt uzsista pamatīga sēta, lai meža zvēri netiek klāt.) 

Ko devusi šāda akcija? Pirmkārt, atziņu, ka ceļš no stāda līdz lietaskokam ir turpat simt gadu garumā. Gluži kā Latvijas valsts mūžs!

Rīgas priedes (latīniski – pinus Rigensis) bijušas galvenais latviešu burinieku būvmateriāls. Kā secinājusi tautsaimniecības pētniece Velta Pāvulāne, mastu koki senāk skaitījās viena no visvērtīgākajām Rīgas eksportprecēm par augstu cenu. Līdz 1800. gadam gandrīz visas Eiropas valstis mastus un kuģubūves kokus ieguva Rīgā.

Mežzinātņu doktors Miervaldis Bušs tēlaini izsakās, ka Rīgas priede ir ne tikai veidojusies mūsu zemē, bet arī veidojusi mūs pašus ar savu piemēru, augumu, optimismu (vienmēr “zaļi svārki mugurā”), savu valodu. Kas nav dzirdējis, kā “smagi šņāca sila priede, smalka lieta pielijusi”? Dzejnieks Rieteklis mums atstājis rindas, ka tieši viņš dārgām saitēm siets te, “kur līgo priežu meži”, un šī doma pārdzīvojusi gadsimtus.

Braucot priedītes lūkoties, neaizmirsām par galveno projekta mērķi – stāstīt jauniešiem par jūras lietām. Jūras gēnu kopšana sevī ir arī kuģu mastu priežu kopšana. Ne tikai iekšēji, bet reāli darbojoties. Rūpējoties par kokiem. To stāstījām jaunajai paaudzei. Un to, ka vēstījums ir saņemts - redzējām zēnu un meiteņu acīs. 

Bibliokuģi “Krišjānis Valdemārs” akcijā “Rīgas priedes – Latvijas simtgadei!” atbalsta SIA “Rīgas Meži”, Latviešu Fonds ASV un Salacgrīvas novada dome.

Nēģu svētkos Rīgas priedes varēs lūkot ikkatrs interesents viesu namā “Vējavas”, kur piedalīsies arī bibliokuģa radošā komanda un latviskuma stundā pārdomās par Latvijas simtgadi ar mums dalīsies kinorežisors Jānis Streičs. Uz tikšanos!

Gints Šīmanis.

Anitas Liepiņas foto

 .