TIKŠANĀS ZEMŪDENS PASAULĒ
10.11.2017

Bibliokuģis “Krišjānis Valdemārs” arī šajā mācību gadā turpina iepazīstināt Salacgrīvas novada skolēnus ar jūrniecības nozares vēstures izpēti un gaišākajiem prātiem, kas to veicina. Oktobrī, pateicoties Salacgrīvas novada domes atbalstam, Liepupes un Salacgrīvas vidusskolu vecāko klašu audzēkņi ieradās Lielupē, lai aplūkotu Jūrmalas Brīvdabas muzeja eksponātus - kuģus un laivas, pabūtu bagātā un nabagā zvejnieka sētās, kaut nedaudz apjaušot, kā dzīvoja krasta ļaudis 19. gadsimta beigās aiz augstās Raga kāpas Lielupes malā. Te rodams arī sizāla virvju vērpjamais rats (līdzību varam vērot Ainažu Jūrskolas muzejā, ar ko Kuivižu tīklu šķūnī strādājis tuvākā un tālākā zvejnieku apkārtnē zināmais Aleksandrs Salmiņš!), zvejnieka lukturis, ar ko pievilinātas zivis nakts melnumā, dažnedažādi tīkli, kurus vajadzējis gatavot un lāpīt. Daudzu mutēs atskanēja atziņa, ka te, kāpu ielokā, vecajā zvejnieka tīklu būdā, gan būtu itin laba vieta “tusiņam”.

Izkāpelējušies Dzintaru skatu tornī, jaunieši nonāca zemūdens pasaulē. To vārda vispilnskanīgākajā nozīmē Jūrmalas muzejā uzbūra zemūdens arheologs Voldemārs Rains. Leģendāra personība, kas 30 gadus veltījis jūras dzīļu izpētei. Cieņā pret auditoriju viņš bija atnesis paša vāktās relikvijas – klints gabalu no Staburaga, sudraba traukus no vācu kuģiem, biķeri, Jūrmalas purvos noslīcinātus traukus no greznās Ķemeru kūrortviesnīcas. Par spīti gadiem un profesionālām slimībām, Voldemārs vieš tādu ticību dzīvei, mīlestību pret dzimto zemi un savu valsti, ka gribētos izsaukties – vai jaunie maz viņam spēj tikt līdzi?! Neskaitāmās ekspedīcijas no Baltijas jūras līdz Tālajiem Austrumiem ir tā pētnieka lielā bagātība, ar ko stundām ilgi viņš var aizraut auditoriju. V.Raina patriotisms izpaudies visos laikos, jo viņš nekad nav baidījies riskēt. Arī meklējot okupantu noslīcinātos Latvijas brīvvalsts pieminekļus. Tieši viņš atdeva Latvijai tēlnieka Kārļa Zemdegas pieminekļa “Sējējs” daļas no Rūjas upes un Jūrmalas muzejā izveidoja ekspozīciju “Kuģi dzelmē”, ko sešus gadus brauca lūkot interesenti no visas pasaules. 

Mūsu pusē V.Rains piedalījies Svētupes izpētes ekspedīcijās, pierādot, ka no Limbažiem līdz jūrai varēja nonākt arī pa ūdensceļu. 2000. gadā tika ziņots, ka plašajā purvājā netālu no Svētupes iztekas lejpus Dūņezeram atklātas slūžu paliekas. V.Rains, tās izpētot, secināja:

“Upē atrastas atliekas no slūžām, ar kuru palīdzību ūdens līmeni varēja pacelt kuģiem vajadzīgajā augstumā.” (Plašāk aicinām lasīt V.Raina rakstus 2000. gada 17. augusta “Auseklī” vai “Latvijas Jūrniecības gadagrāmatā” - 2008.)

Šādas tikšanās var būt labs pamudinājums pavasara vai rudens pārgājienos mērot ceļu gar Svētupi no senās Hanzas pilsētas līdz jūrai, izjust novadu burvību un jūras krastā, atrodot seno burinieku atliekas, tās nodot muzejiem. Neapšaubāmi – jūra mūs vieno,- un tā ir vērtīgākā atziņa, ko dod šādi izziņas braucieni.

Gints Šīmanis

Raivja Struncena foto