Tikšanās ar tulkotāju Silviju Brici
12.03.2026

Februāra nogalē Salacgrīvas bibliotēkā notika sirsnīga un iedvesmojoša tikšanās ar izcilo tulkotāju Silviju Brici, noslēdzot VKKF projektu “Pieaugt kopā ar grāmatu”. Projekts aicināja domāt par to, kā mēs pieaugam kopā ar grāmatām - kā dzīves pieredze un literatūra mūs veido, bagātina un reizēm arī maina.

Silvija Brice latviešu valodā iztulkojusi vairāk nekā 200 grāmatu. Sarunas laikā tulkotāja dalījās savā bagātajā pieredzē, pārdomās par literatūru un arī rūpēs par latviešu valodu – par vārdiem, kas pamazām izzūd no lietojuma, par aizmirstiem sinonīmiem un izkropļotiem frazeoloģismiem. Tulkotāja uzsvēra, ka tulkotājs nevar pielikt vai atņemt – viņa uzdevums ir savā dzimtajā valodā pilnasinīgi radīt to, ko autors ielicis savā darbā. Svarīga ir vārdu kārtība, loģiskais akcents un kultūrvēsturiskais fons.

Saruna bija dziļa un patiesa – par literatūru, par karu un tā sekām ģimenēs, kas palikušas mājās, par cilvēku attālināšanos vienam no otra. Šajā sarunas kontekstā tika pieminēta un lasītājiem ieteikta  Monikas Helferes grāmata “Bagāža”.

Ar īpašu aizrautību Silvija Brice stāstīja par Nino Haratišvili romānu “Astotā dzīve” - vairāk nekā 800 lappušu biezu darbu, kuru tulkot bijis patiess prieks. Tā ir grāmata, kuras stāsts aizrauj tik ļoti, ka vēlme uzzināt turpinājumu rodas ne tikai pēc katras nodaļas, bet pēc katras lappuses.

Tulkotājai īpaši mīļa ir rakstniece Keita Atkinsone, kuras darbos jūtams smalks melnais humors. No sirds tika ieteikts izlasīt romānu “Neredzamo stundu muzejs”. Tāpat tika ieteikti arī Deivida Nikolsa romāni – “Viena diena”, “Mēs” un “Tu esi šeit” – sentimentāli, bet arī pašironiski romāni, kas neliek dusmoties par salkanumu.

Runājot par savu darbu, Silvija Brice atzina, ka katrā tulkotajā grāmatā tulkotājs ieliek daļu no sevis. Dažas grāmatas kļūst īpaši nozīmīgas – kā, piemēram, Virdžīnijas Vulfas “Uz bāku”, kas bijis īsts tulkotāja pārbaudījums, jo visa grāmata sastāvējusi no vietniekvārdiem vai Alfrēda Dēblīna “Berlīne, Aleksandra laukums”, ko tulkotāja pati uzskata par savu labāko tulkojumu. Lasītāju vidū labi zināms ir arī Donas Tartas romāns “Ciglītis” Silvijas Brices tulkojumā.

Tulkotāja savā darbā izmanto dažādas vārdnīcas – sinonīmu, frazeoloģismu, jūrniecības terminu, augu, dārgakmeņu un pat jūras vēju vārdnīcu. Savukārt savas domas un sajūtas par valodu un apkārt notiekošo viņa izsaka esejās, kuras nereti rodas brīžos, kad tulkotāja dodas sagaidīt saullēktu pie jūras.

Sirsnīgs paldies Silvijai Bricei par iedvesmojošo tikšanos un kultūržurnālistei Liegai Piešiņai par sarunas vadīšanu. 

Vēl ilgi pēc tikšanās saņēmām pateicības vārdus un labās atsauksmes no lasītājiem.

Un bibliotēkas plaukti to apliecina vislabāk – Keitas Atkinsones grāmatas tajos vairs nav atrodamas, un  rindas veidojās arī uz citām Silvijas Brices tulkotajām grāmatām.

Mēs patiešām pieaugam kopā ar grāmatām!

Diāna Gederta

Salacgrīvas bibliotēkas vadītāja