Svētciemā “Pievakares sarunās” Elīzas Stukānes stāsti par dabas un mākslas saskarsmi.
10.04.2026

Uz bibliotēkas aprīļa “Pievakares sarunām” bijām aicinājuši bioloģi un gleznu izstādes autori Elīzu Skutāni. Elīzas pirmā satikšanās ar mākslu notika, mācoties Valkas Mākslas skolā, taču interese par bioloģiju guva virsroku, un viņa ieguva augstāko izglītību bioloģijā. Mūsu pusē Elīza kā dabas izglītības darba speciāliste darbojas Dabas aizsardzības pārvaldes projektā “LIFE IS SALACA”. Dzīvojot un strādājot Rīgā, viņa atrada iespēju apmeklēt mākslas studiju “Divas otas”, kur gleznošanas prasmes palīdzējusi pilnveidot pasniedzēja Baiba Līmane. Elīza pārsvarā glezno dabas ainavas, dzīvniekus un putnus. Saviem darbiem viņa izvēlas eļļas krāsas, strādājot ar diezgan lieliem triepieniem un bagātīgu krāsas klājumu. Uz jautājumu par mīļākajām krāsām Elīza atbild: “Es neesmu pieradusi pie rozīgiem toņiem. Man primārais ir viens konkrēts zaļais tonis, tad ultramarīns, brūnais un baltais.”

Interesanti ir arī darbu nosaukumi. Elīza stāsta: “Kad domāju nosaukumu, iesaistu visu ģimeni – izveidoju ģimenes čatu, kurā notiek asociāciju spēle.” Tā tapuši darbi “Sers Dižknābis”, “Manas mājas, mani noteikumi”, “Nāvīgais skaistums”, “Ballīšu zvērs”, “Stikla kalns” u.c. Mūsu sarunu pievienotā vērtība bija ne tikai atklāsmes par gleznošanas tehniku, bet arī autores stāstījums par gleznās attēlotajām ainavām un dzīvo radību. Tā mēs uzzinājām vairāk par dižknābi, par vienu no vecākajām lapsu sugām – Amerikas pelēko lapsu, par unikālajiem Hondurasas baltajiem sikspārnīšiem, kā arī par ikoniskajām Dolomītalpu ainavām. Elīza par saviem “modeļiem” nosmej: “Pārsvarā tie ir plēsēji, es neesmu pūkainu zaķīšu piekritēja.”

Mums bija iespēja šīs jaukās gleznas skatīt divus mēnešus, bet turpmāk daļa darbu būs aplūkojami Liepupes bibliotēkā.