Sestais zaļais solis
13.06.2012

Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) atbalstītā Salacgrīvas novada projektā Vienpadsmit zaļi soļi sperts sestais solis. Sākot  ar janvāri, Salacgrīvas novadā, gatavojoties Vidzemes 5. Patriotiskās dzejas festivālam, 11 mēnešus notiek  tikšanās ar literātiem.
11.jūnijā dzejas cienītāji tikās ar novada pašmāju dzejnieci, mūziķi Gunu Majori Grotu. Viņa dzied, spēlē ģitāru, raksta dzeju, esejas. Gunas balss skan neviltoti sirsnīgi. Klusinātās skaņas rada bijīgu iespaidu, kad, dziesmai beidzoties, pat aplausi neiederas, jo dvēsele vēl kavējas mūzikas laukā. Un vārdi, vārdi. Tie izauklēti sirdī, domās, tāpēc tik saprotoši, ka uzrunā katru klausītāju. Māksliniece pati saka, ka visas dziesmas viņai esot kā skices, kuras ik pa brīdim tiek pieslīpētas. Un kad slīpējums rādīsies gana labs, tad tiks likts uz papīra nošu, dzejas vārdu veidā un iespiests grāmatā, lai paliek nākotnei, lai rod tālāku gājienu pie cilvēkiem. Tāpat Guna plāno ierakstīt savas dziesmas skaņu ierakstos, lai klausītāji dzird, ko mākslinieces sirds ir gribējusi pateikt.
Guna ir mamma saviem mazajiem bērniņiem, varbūt tāpēc top arī dzeja un mūzika bērniem. Klausītājiem bija iespēja dzirdēt bērniem veltītos dzejoļus, kas ir pilni vienkāršības un pamācošu dzīves gudrību. Dzejoļos ir meklēts uzmanīgs ceļš, lai mazos cilvēciņus, kas klausīsies un lasīs, neaizskartu bet uzrunātu.
Pa vidu dziesmām un dzejai, tikšanās laikā starp mākslinieci un klausītājiem raisījās sarunas.
Taujāta, kā tad rodas tās dziesmas, kādos apstākļos, Guna ieskicēja savu jaunrades tapšanas apstākļus. Dziesmas rodoties dažādi. Viena dziesma radusies ar draudzenes vārdiem, kura tagad dzīvo Īrijā. Tas ir kā sveiciens citā zemē dzīvojošai, ar domu – Latvija ir un paliek Dzimtene. Gunai Majorei Grotei dzimtā pilsēta ir Cēsis. Tāpēc arī ir dziesmas veltītas Cēsīm. Klausījāmies un izteicām cerību, ka arī par Salacgrīvu vajadzētu dziesmu uzrakstīt. Salacgrīvā Gunu atveda brīnums-mīlestība, kura vārds ir Mārcis. Studentu teātrī kopā spēlējot, spēle pārvērtās par nopietnību un tagad Salacgrīvas puse var lepoties ar to, ka mūsu piejūrietis Mārcis cēsiniekiem atvīla meiteni-mākslinieci, kuras talants attīstās un noteikti sasniegs augstākus lidojumus.
Guna visu dara ar sirdsdegsmi. Ja dzied, tad no sirds, ja kaut ko vēlas izzināt, tad līdz pašam dziļumam. Klausītāji uzzināja par vēl vienu Gunas aizraušanos – kukaiņi. Sākumā bija izbrīns – kāpēc tieši kukaiņi, bet  Gunas izklāsts viesa skaidrību. Arī mēs neesam aizdomājušies, kādi ir mūsu zemes vieni no visvairāk skaitliskajām būtnēm. Guna kukaiņiem veltīja vārdus – tie ir brīnumaini ! Un kas būtu, ja kukaiņi būtu milzeņi ? Tad zinot to skaitu un zemes pārklājumu, varētu aizdomāties, ka tad jau uz pasaules nebūtu vietas citām radībām, iekaitot cilvēkus. Mīlestība uz kukaiņiem varbūt radusies tāpēc, ka vectēvs bija bitenieks un tagad atkal dzīve iegrozījusies tā, ka nepieciešams aprūpēt ģimenei piederošos bišu stropus, sekot bišu spietošanai.
Viedi skanēja Gunas izteiktā frāze – mēs nedziedam tāpēc, ka esam laimīgi, bet esam laimīgi tāpēc, ka dziedam ! Skanēja dziesmas, dzeja un ģitāra. Taujāta, kāpēc tieši ģitāra ir tas instruments, kas tiek spēlēts, māksliniece stāstīja stāstu par savu ģitāru, kā tā nonākusi viņas īpašumā. Caur vairāku cilvēku rokām Anglijā saņemta kā dāvinājums. Bet pirmsākumā ģitāra bija kalpojusi mācītājam. Varbūt tāpēc instrumentā ieliktas dievišķas skaņas un neatkārtojams garīgums. Guna mācījusies spēlēt čellu, bet tik lielu instrumentu līdzi neiznēsāsi, tāpēc izvēle kritusi uz ģitāru, ko var spēlēt ceļojumos, jūrmalas smiltīs sēdot, kalna galotnē gavilējot. Klātesošie varēja būt pagodināti un gandarīti, jo tieši šajā tikšanās reizē Guna uzdrošinājās izpildīt vairākus pirmatskaņojumus
Arī par dzejoļiem kā tādiem Gunai ir savs viedoklis. Viņas uztverē dzejoļi ir kā apziņas vai neapziņas plūsma. Jaunrade rakstās vairāk skumju brīžos. Vajagot skumjām iedot spārnus, lai lido prom. Rakstīšana esot veids kā likt skumjām aizlidot. Tā domā Salacgrīvas puses dziesminiece, dzejniece. Esmu romantiķe, reizēm par daudz – piebilst Guna. Bet romantisma nevar būt par daudz. Mūsu skrejošajā, bieži vien ar negatīvu zīmi pastāvošajā pasaulītē, tieši maigums un romantisms spēj uzrunāt, līdzsvarot, iedot spārnus un cerības, iespējas un uzdrīkstēšanos.
Vēlreiz vēlamies pateikt paldies VKKF par atbalstu šim projektam „11 zaļie soļi”, kas ik mēnesi dod iespēju mūspuses cilvēkiem atnākt uz bibliotēku vai skolu, tikties ar radošiem cilvēkiem, kaut pāris stundas mēnesī nomainīt ikdienas rutīnu ar liriskām, dvēseli uzrunājošiem mirkļiem.
Tāda pati doma un saturs ir arī Vidzemes Patriotiskajam dzejas festivālam – dot iespēju, uzrunāt, savest kopā dzeju, dzejas radītājus, atstāt pēdas vēsturē. Guna Majore Grote pirms 2 gadiem, kad notika 4.festivāls, izpildīja savu darbu „Savai zemei”.  Toreiz skanēja darba 1.daļa. Pagājuši gadi un klausītājiem tika piedāvāts pirmatskaņojums – darba 2.daļa.
Vēl ilgi pēc pasākuma nerimās sarunas klausītāju un dziesminieces starpā. Atnākušie devās mājās pozitīvu iespaidu piepildīti, gandarīti par iespēju tikties ar tik radošu jaunu mākslinieci. Bet Guna devās mājās pie saviem mīļajiem, lai, kā ikvakaru, dziedātu saviem bērniem pašsacerētas šūpuļdziesmas.