SALACGRĪVĀ TOP GRĀMATA PAR ZVEJNIECĪBAS VĒSTURI
31.05.2023

SALACGRĪVĀ TOP GRĀMATA PAR ZVEJNIECĪBAS VĒSTURI 

Salacgrīvas pagastā dibinātā "Jāņa Lapsas piemiņas biedrība" saņēmusi Zivju fonda atbalstu grāmatas "Gar jūras zeltmirdzošo krastu. (Divi laikmeti Latvijas zvejniecības vēsturē)" izdošanai. Tajā sasauksies diezgan pretrunīgi laiki mūsu piekrastes dokumentējumā - zvejnieku dzīve pēc Pirmā Pasaules kara, kad vīri atkal nāca kopā un dibināja zvejnieku biedrības un kooperatīvus, lai uzceltu jauno Latvijas valsti un atjaunotu sagrauto tautsaimniecību, un šķietamais pārticīgums piekrastē t.s. "Brežņeva laikos" (1964 - 1982), kad zēla un plauka zvejnieku kolhozi, kuģi mājup no Baltijas jūras un Atlantijas veda tūkstošiem tonnu zivju, bet veikalos garās rindās pircēji stāvēja pēc kaut vai kādām "jūras veltēm". Pirmo laikaposmu, apstaigājot vēl zemnīcās mītošos piekrastniekus (karš, it īpaši Kurzemē, bija nopostījis mājas), dokumentējis izcilais zvejas lietu pārzinātājs, žurnālists un fotogrāfs Mārtiņš Sams (1892 - 1941) savā publicistikas darbā "Latviešu jūras zvejnieki", ko diezgan pieticīgā brošūrā 1932.gadā izdeva apgāds "Valters un Rapa". Pašu autoru 1941.gada 14.jūnijā izveda uz Sibīriju, kur 22.novembrī nobendēja Kirovas apgabala Ļesnoje nometnē. Gulaga ceļš bija noslēdzies, Mārtiņam Samam pat nesasniedzot 50 gadu vecumu. Foto vēsturnieks Pēteris Korsaks savā apcerē "Dzintarjūras piekrastes stāstnieku atceroties" raksta: "Aktīvs publicists, foto reportieris un Latviešu Senatnes pētītāju biedrības vicepriekšsēdētājs bija bīstams jaunajai Latvijas marionešu valdībai. Nozīmīgs ir viņa ieguldījums, lasot lekcijas par saviem pētījumiem latviešu senajā jūrniecībā, zvejniecībā, par dzintara ceļu un tautas likteni, kuru sauc par jūras un zemes arāju tautu." Aizvadītā gadsimta sešdesmitos un septiņdesmitos gadus ar savu fotokameru dokumentējis mākslinieks Valdis Brauns, apbraukājot piekrasti ar motociklu, tiekoties ar zvejniekiem un viņu mutīgajām sievām, pašam zvejojot un kāpās vimbas kūpinot, un zivju zupu vārot. Šīs melnbaltajā foto tvertās piekrastnieku dzīves ainas ir neatsverama bagātība, kam nu pienācis laiks publiskoties grāmatas lappusēs. Turpat simts fotogrāfijās redzami zveji laivās, tīklus lūkojot un no stāvvadiem reņģes smeļot, seju raupjums un zvīņas matos, sirsnīgās sievas, gaidot lomu krastā, lasot, šķirojot, tīrot un kūpinot zivis, jaunā paaudze, kam tēviem iet līdzi selgā liegts, bet kura, tāpat kā mājas minči, gaida zvejniekus pārrodamies no tā tāluma, ko vienmēr gribējis izprast Dullais Dauka - kas ir aiz tās horizonta līnijas? Jaunus apvāršņus mūsdienu lasītājam pavērs arī Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Latvijas jūrniecības vēstures nodaļas vadītāja Andra Cekula zinātniskais priekšvārds par laiku, ko ar sirdi un dvēseli izdzīvoja to gadu zvejnieki. Kas ir šo piekrastnieku vienojošais faktors? Tā neapšaubāmi ir vēlme un  spēja izdzīvot, nākotnes redzējums cerībā uzplaukt piekrastei, neviltota un patiesa dzimtā krasta mīlestība, ko stiprina pateicība un uzticība savai maizes devējai - jūrai. Grāmatu paredzēts atvērt rudenī Salacgrīvas Nēģu svētkos.

Gints ŠĪMANIS.