Par ceļojumu uz burinieka stāsta Laura no Svētciema
13.02.2018

Svētciema bibliotēkā uz  kārtējām Pievakares sarunām bijām aicinājuši Lauru Tiesnesi, kura sabiedrībai jau plašāk pazīstama arī  kā drosmīga ceļotāja. Bijām dzirdējuši un dažkārt presē lasījuši  par viņas  ceļojumu ar spāņu buru kuģi „Atyla”. Taču mēs, svētciemieši,  ļoti vēlējāmies paši redzēt un dzirdēt Lauru.

Pāris vakara stundas pagāja, klausoties aizraujošo stāstījumu, skatoties video un fotogrāfijas. Ceļojuma  atstāstu aprakstīt nemaz nevar. Uz papīra uzlikts tas  zaudētu „garšu”. Īstās sajūtas mums uzbūra pati  Laurai ar savu harizmu un aizrautību. Par jūrnieku Laura sevi nesauc. Šīs profesijas diploma gan viņai neesot. Taču  senākā pagātnē un arī tagad ir viņas dzimtas vīriešu profesijas ir gan jūrnieki, gan zvejnieki . Tāpēc arī jūras lietas vilinājušas.  Uz burinieka Laura bijusi kā  personiskās izaugsmes trenere , kas savās prasmēs un zināšanās apmācīja ceļot gribētājus no dažādām pasaules valstīm . Šis bijis otrais viņas ceļojums, kas sācies no Spānijas krastiem līdz Ziemeļamerikai, šķērsojot  Atlantijas okeānu . Tāpēc  uzkrātas ne tikai zināšanas, bet arī garīgais un fiziskais rūdījums. Esot uz kuģa,  kuru Laura vairāk kā pusgadu sauca par mājām,  tā pa īstam  sapratusi, ko īsti nozīmē dzīvot,  sajusties dzīvai.  Laura stāsta: „ Man tās bija mājas 6 mēnešiem, kapteinim tās bija mājas visu laiku, jo viņš tur arī dzīvoja. Iedomājieties, ka jūs dzīvojiet mājās, kurās visu laiku nāk ciemiņi. Tas ir nogurdinoši, taču tu iemācies dalīties ar tām savām mājām un viņus pienācīgi uzņemt”.  Ar īpašu prieku Laura stāstīja  par komandas biedru sarūpēto zilo akordeonu, kas ticis iegādāts kādā mazā lietoto mantu bodītē, par mājas  sajūtām pavisam nelielā Kanādas pilsētiņā, kas līdzinājusies Svētciemam, bet pilsētas svētki bijuši gluži kā Salacgŗīvā – ar gājienu, traktortehniku, ballīti un pat kautiņiem…. Mums bija daudz jautājumu, uz kuriem  Laura labprāt atbildēja. Tā uzzinājām, kā uzveicama sauktā „jūras slimība”. Laura smej, ka jūras slimībai esot  trīs fāzes: pirmā - liekas, ka  nomiršu,  otrā-  ka ceri , kaut nomirtu, bet trešā - ka viss jau tomēr būs kārtībā ,viss beigsies un  būs labi.  Runājot par bailēm , tās , protams, bijušas pirmajā braucienā, kad pie Vācijas  uznākusi vētra ar sešmetrīgajiem viļņiem  un kuģa priekšgals bijis zem ūdens. Bet arī tādā ekstrēmā situācijā, stāvot uz komandtiltiņa un viļņiem sitoties pāri bortam , sajūtas bijušas varenas un vārdos nepasakāmas.

Laura atzīst, ka okeānā visbīstamāk  un grūtāk  gan burāt ir miglā. Vētras neesot  tas briesmīgākais.  Jautājot par dienas režīmu, Laura stāsta: „ Tā dzīve nebūt nav tāda, ka mēs vienkārši paburājam, tad atpūšamies, pamācamies,  paēdam  un ejam  gulēt.  Darba laiks mums ir  8 stundas , pavāram pat  vairāk.  Stundas sadalītas 4 daļās. Katram tās ir  tā saucamās „ vačas”, kad  jābūt nomodā pa četrām  stundas dienā un naktī. Vismaz diviem, trīs cilvēkiem jābūt nomodā visu laiku. Vienmēr teikt burāts no āra, stūres iekšā nav.  Ja ir lielie lieti un vēji, nemaz tik patīkami nav, kad Tevi nakts vidū pamodina.  Laurai daudz interesantu stāstu bija arī  par  sastaptajiem un redzētajiem jūras dzīvniekiem- vaļiem, delfīniem, vienīgo bruņrupuci un haizivīm. Lauras stāsts mums raisīja pārdomas  ne tikai par pieredzēto , bet arī par atziņām, kuras viņa guvusi . Dzerot tēju un cienājoties ar pašcepto ābolkūku, pārdomājām Lauras vairakkārt teikto:   ”Dzīvē viss ir iespējams!”  Mēs  lepojamies  ar  Lauru, kura mūsu ciema un novada vārdu ir darījusi zināmu ceļotājiem no visas pasaules.  Prieks arī, ka Lauras  piedzīvojumu stāstos  ieklausījās jauni puiši  , par kuru pašbūvētajiem buriniekiem un ceļojumiem  pasaules okeānos priekšdienās vēl  dzirdēsim.

Svētciema bibliotēkas vadītāja L. Borozdina