Mīļie limbažnieki, mūsu izstādes viesi!
27.12.2022

Mīļie limbažnieki, mūsu izstādes viesi!

      Prieks par atkalredzēšanos, kaut tas notiek virtuālajā pasaulē, kur fiziskai  klātbūtnei nav nozīmes. Tā ir gara orbīta, kur Laiks nepastāv. Un tāpēc aiz vārda Limbaži es redzu savu filmu pirmizrādes ar jūtīgiem un atsaucīgiem skatītājiem, atceros Limbažu biblioteku ar saprotošiem klausītājiem un savu pasteļgleznu izstādi ,,Kur basām kājām”. Ko apmeklēju kopā ar draugu, latviešu gleznotāju Viestartu Aisteru un viņa kundzi no Amerikas. Pa ceļam cienāju mīļos viesus ar garšīgāko ēdienu Latvijā, ar miežu biezputru Igates dzirnavās.

       Neaizmirstama ir jūsu viesmīlība, atbilstošu ,,Attīstītā socialisma epohas” iespējām. Visaizkustinākie bija honorāri kartupeļu maisa, sakņu groza un citu produktu veidā. Tas notika tajos tukšo veikalu gados. Bet vienmēr bija ziedi, ziedi, ziedi līdz ar sirdi glāstošām atmiņām par jaukajiem cilvēkiem.  Pirmā ciemošanās notika pirms 55 gadiem ar filmu ,,Kapteiņa Enriko pulkstenis”.  Kopā ar draugu Ēriku Lāci braucām pie Jums ar vilcienu… Nakti pavadījām nomodā ar jauniešiem, kas rīta agrumā ar dziesmām mūs pavadīja uz pirmo vilcienu. Bet nu jau astoņpadsmitu gadu Ēriks mīt aiz sala un tumsas. Tur, kur spīd mūžīgā gaisma…

      Nezinu, cik daudz to dienu notikumu liecinieki ir vēl starp dzīvajiem, jo, pašam jābrīnās, ka nu jau esmu sešus gadus vecāks par Ēvaldu Valteru, kad viņš filmā ,, Mans draugs nenopietns cilvēks” gulēja zārkā.  Un esmu 16 gadus vecāks par Mirtas tanti ,,Limuzīnā”! Meitai Viktorijai, kas, Lilitai Bērziņai aizejot, ķepurojās kartupeļu vagā, nu jau ir tik daudz gadu, kā bija man, kad viņu filmēju.

      No kino esmu aizgājis pavisam. Rakstu, gleznoju  tālu Lietuvā. Glezniecība bija mans sapnis kopš bērnības. Diemžēl teātris sagrozīja galvu un aizveda neceļos, kas izrādījās pa prātam Jums un visai Latvijai. Bet nu ir laiks dot vietu jaunajiem, jo mazā valstiņā maz rūmes tik dārgai mākslai kā Kino. Bet glezniecībā ir citi plašumi un iespējas. Un galvenais, es jūtos kā skolnieks. Mācos un esmu pateicīgs liktenim, ka nopietni profesionālie mākslinieki ir uzņēmuši mani savā pulkā. Ar savu grupu mēs pārstāvam Rīgas Latviešu biedrību, pie kam ar lepnumu, jo viens no šīs vēstures nozīmīgās organizācijas pamatlicējiem ir mūsu ciltstēvs Jānis Rozentāls.

     Šīs izstādes tēma ir Ukraina, un man ir prieks, ka varu piedalīties kaut vai ar pāris ētīdēm no savu atmiņu pūra. Jo pazīstu šo varonīgo valsti no miera un saticības gadiem līdz ar savu darbošanās kino laukā. Un dienesta gadiem Padomju armijā.

Čirņigovā, Desnas krastos tika pavadīta vai visa 1985 gada vasara, uzņemot kara filmu ,,Tikšanās uz Piena ceļa. ” Arī Donbasa un Luganskas apkaimēs esmu bijis. Daudzu filmu pirmizrādes  tika rīkotas Kijevas Kino namā. Esmu Kijevas festivala laureāts. Man tur bija daudz draugu, diemžēl tie visi jau paradīzes dārzos.

     Šī gada pasaules notikums un atklāsme ir Ukraina. Pasaules avangardā iziet jauna un saliedēta politiskā nācija, vienota tauta un varena valsts.

Visas mūsu nedienas un trūkumi ir nieks, salīdzinājumā ar viņu šī gada šausmām un mūsu pašu tautas Golgātas ceļu boļševiku jūgā.

     Grūtā brīdī, atcerēsimies savus un viņu mocekļus.

Pateiksimies Dievam par maizi, siltumu un gaismu, kas šodien liegta ukraiņiem

Dievs, svētī Ukrainu!

Varoņiem slava! 

Dzīvojiet veseli, dzīvojiet skaisti, mani mīļie limbažnieki!

Jūsu Jānis Streičs.

Lietuvā 2022 gada 8 decembrī