MĀRA SVĪRE: NO ŽURNĀLISTES – PAR RAKSTNIECI
02.05.2017

Māru Svīri mēs atpazīstam uzreiz – sejā, daiļdarbos, rakstos. “Likteņa līdumniekus” vai “Limuzīnu Jāņu nakts krāsā” zinām gandrīz no galvas. Protams, pateicoties ekranizējumiem, jo rakstnieka darbs te ir pacelts jaunā, daudz vairāk atmiņā paliekošākā kvalitātē. Un tāds jau arī ir dzīves skaudrais likums – viens tu nevari visu, divatā tomēr drošāk un paliekošāk. Ekrāna darbos – kopā ar talantīgiem režisoriem (Virdžīniju Lejiņu un Jāni Streiču), dzīvē – ar Vladimiru Kaijaku turpat 46 gadu garumā.

Bērnībā un jaunībā Mārai Svīrei ne prātā nenāca rakstīt grāmatas. Kur nu vēl dzejot! To lieliski sāka viņas māsa Lija Brīdaka, kuru mamma vienmēr likusi Mārai par paraugu: “Esi kā Lijiņa!” “Es negribu kā Lijiņa!” – rakstniecē dzimis spīts, un tā arī ar dzeju viņa nekad nav aizrāvusies, bet sākusi kā žurnāliste. Tā ir laba dzīves skola. Ar ko žurnālists atšķiras no rakstnieka? “Pavērojiet to smilšu čupu aiz loga! Žurnālists bezkaislīgi informētu, ka būvobjektā aizsākusies rosība, jo atvesta grants. Savukārt rakstnieks to tēlotu ilgāk un rosinošāk – raupjās grants kaudze, kas nule kā atvesta būvlaukumā, strādniekus aicina pie darba. Dzeltenā smilts varbūt atceļojusi no Vidzemes jūrmalas, kur vēji dzenā raupjos graudus gluži kā mūsu tautu, kas nu izklīdusi pa plašās zemeslodes malu malām. Vai nav skaisti?! Tikai – kam šī jūsmošana! Man vairāk gribas turēties uz zemes.”

Māra Svīre atzīst, ka viņai rakstīt ir grūti, jo ātra daba, kā mēdz teikt dzimtajā Alūksnes pusē, Malēnijā. “Man visu vajag ātri, es esmu nepacietīga,” atzīst rakstniece. Kad vasarās dzīvojuši Daugavas krastā Staburagā, ik rītu pēc brokastīm abi ar Vladimiru gājuši pie galda rakstīt. Dzīvesdraugs nav vēlējis viņai būt tuvumā šais radošajos mirkļos, un, kad licies, ka Māra var ko izlasīt, uzreiz saucis: “Atkal zog!” Tiesa, Vladimirs ir labi zinājis, ka kundze bez brillēm tāpat tik tālu nevar salasīt. Un kāda jēga ko slēpt, ja visu ar roku uzrakstīto Māra tāpat vēlāk pārrakstījusi datorā. Šīs sadzīves ainiņas arī raksturo abu saskanīgo kopdzīvi, kur asprātība un humors allaž pavadījuši ikdienas soli.

Māras Svīres viesošanās Svētciema un Salacgrīvas bibliotēkās notika Valsts Kultūrkapitāla fonda projekta ietvaros, un tā ir Salacgrīvas novada bibliotēkas vadītājas Hedvigas Ineses Podziņas iedibināta tradīcija – rādīt un vest tuvāk saviem lasītājiem mūsu latviešu rakstniekus un dzejniekus. 

Projektā “Kamēr vēl. Divdesmitnieki. Trīsdesmitnieki” aprīlī Salacgrīvas novada lasītāji iepazīstas ar dzejniekiem Viktoru Kalniņu (Viku) un Valdi Rūju, maijā – Liju Brīdaku un Dainu Avotiņu. Šīs tikšanās tiek digitalizētas, lai vēlāk taptu grāmata par cilvēkiem mums līdzās. 

Gints Šīmanis.

Attēlā: Māra Svīre aicina uzticēties dzimtajam krastam un novadam. Raivja Struncēna foto.