Citplanētieši Salacgrīvā izkāpj no bērnu grāmatām
03.08.2021

Vai bērniem rakstīt ir grūtāk nekā pieaugušajiem? Šis un citi salacgrīviešus interesējošie jautājumi izskanēja Bibliokuģa “Krišjānis Valdemārs” rīkotajā Valsts Kultūrkapitāla fonda projektā “Mācīties dzīvi lasot” tikšanās reizē ar rakstniecēm Ingu Žoludi un Liliju Berzinsku žurnālistes Liegas Piešiņas virsvadībā.

Inga Žolude 2011. gadā par stāstu krājumu “Mierinājums Ādama kokam” saņēma Eiropas Savienības Literatūras balvu, lai gan plašāk pazīstams ir viņas garstāsts “1904. Melanholiskais valsis”, kas tolaik radīja kaismīgas diskusijas un kultūrvēstures zinātnieku atzinību. Pagājušā gada nogalē dienasgaismu ieraudzīja debija bēniem – “Pirmo reizi uz zemes”, kur citplanētietis atver acis iezemiešiem. Paradoksālā kārtā tieši attiecības ar šo svešinieku, kurš zemiešu draudzību tikai apgūst un pat īsti līdz galam neizprot, arī viņiem paver labāku izpratni par to, kas draudzība ir un kāpēc mums tā ir tik svarīga. Arī saruna ar rakstnieci bija abpusējas uzmanības caurstrāvota, jo Inga Žolude uzskata, ka galvenais cilvēku attiecībās ir izjust personisku emocionālu nepieciešamību. Nora Ikstena, vērtējot šo debiju, uzteica autori: “Aicinošs lasīšanas kumoss, kas mudina vārdu siltajā miglā satikties pasaulēm, izsekojot labam rakstības stilam, domu strāvām un iztēlei, kas tik būtiska literatūrai, lai to lasītu bērni, pusaudži, pieaugušie un sirmgalvji.”

Savukārt Lilija Berzinska jau no 2009. gada pārsteidz ar pašas ilustrētām grāmatām bērniem – “Nezināmais zvērs”, “Lamzaks meklē lamzaku”, “Skelets skapī” un citām, līdz nule kā iznācis krājums ar intriģējošu nosaukumu – “Lidojošo Cūku nams”. Tā varoņi – cirka akrobāti, žonglieri un āksti, kas visi ir rukši, stāsta, ka cūkas kādreiz pat pratušas lidot, un šī nu ir tā reize, kad rukšu cirks spēj aizraut pat pieaugušos. Lilijas Berzinskas grāmatas uzrunā tēlu valodā – autore tik sulīgi portretē savu daiļdarbu varoņus, ka jāsāk prātot, kas bija pirmais – vista vai ola, proti, zīmējums vai teksts. Salacgrīviešus īpaši aizkustināja grāmatas “Lamzaks meklē lamzaku” vāks. Uz tā ir piejūriešiem tik tuvais bākas tēls, dzīvīgs un uzrunājošs, ka šķiet, bāka pacelsies pirkstgalos, piemiegs ar aci un gaismas kūlis aptvers visus grāmatmīļus. Līdzīgi kā Ingai Žoludei, arī te zemiešu dzīvē iejaucas negaidīts ciemiņš no Mēness, pašam nezinot, rodot atbildi uz sen uzdoto jautājumu – bērniem rakstīt ir daudz grūtāk. Taču, ja ar mazo kopā smejas arī lielais – mērķis ir sasniegts. Gluži kā uz Bibliokuģa, kad vasaras brīzi nomaina rudenīgs pūtiens un Salacā no jūras atnāk nēģis, kas liek bērniem paklusām jau meklēt skolas somu.

Gints Šīmanis