Ar mīlestību rakstot un gaidot
20.02.2014

14. februārī, kad Latvija svinēja jaunlaiku svētkus – Valentīna dienu, Salacgrīvas bibliotēkā notika pasākums Rakstīsim vēstuli... Vēlējāmies šos mīlestības svētkus pielāgot mūsu zemei, pārvēršot tos par parasto papīra vēstuļu kulta atjaunināšanas svētkiem. Iepazīstināt ar latviešu dzejnieku vēstulēm dzejā. Ar dzejas palīdzību ļaut klausītājiem padomāt par saviem aizmirstiem draugiem, mīļiem cilvēkiem. Pasākuma laikā bija iespējams iepazīties ar ieteikumiem vēstuļu rakstīšanas pareizrakstībā, un bija sagatavots viss nepieciešamais – aploksnes, vēstuļpapīrs, rakstāmie, markas -, lai uzrakstītu vēstuli.

Valentīna dienas vēsturiskās saknes ir reālas un patiesas. Lai gan versijas par Valentīna dienas rašanos ir vairākas, tās pamatā vieno viena līnija – aristokrātijas aizspriedumu noliedzējs Valentīns, kas cīnījās par mīlestības tiesībām starp mīļotajiem cilvēkiem, tika nobendēts mocekļa nāvē. 270.gada 14.februārī, pirms nāves, Valentīns aizrakstīja sirsnīgu vēstuli cietumsarga aklajai meitai. Pēc 100 gadiem viņu pasludināja par svēto.

Mūsu dienās 14.februāris visā pasaulē ir mīlestības, vēstuļu, apsveikumu kartīšu sūtīšanas diena. Tā jau sen ir pārraugusi Valentīna dienas ietvarus. Tā ir vēstuļu kulta atsvaidzinātāja diena. Katram ir iespēja sūtīt vēstules saviem draugiem, mīļotajiem, radiem, ģimenes locekļiem un pat darba kolēģiem, izsakot savas jūtas. Var iebilst, kāpēc Latvijā atkal ieviesušies kaut kādi jauni, sveši svētki? Tāpēc, ka tā ir iespēja sazināties ar saviem mīļajiem. Nevieni svētki nav svinami piespiedu kārtā vai arī modes dēļ. Bet, ja mēs, pārņemot veselīgo ārzemēs uzdīgušo ideju, pielāgojam mūsu zemītei – lai tā plaukst un zied ! Svētku nevar būt par daudz un, kāpēc gan lieku reizi kādam neatgādināt, ka tu viņu mīli ! Varbūt šie svētki palīdzēs kļūt nedaudz labākiem citam pret citu, palīdzēs pateikt to labo, ko bieži vien par kādu cilvēku domājam, bet ikdienas steigā paturam sevī.

Mūsu dzīvi ir monopolizējis internets, e-vide, e-vēstules. Un vai atceramies, kad ir pēdējo reizi rakstīta vai saņemta parasta papīra aploksne, kurā ir parasta papīra vēstule ? Ne jau rēķins, ne jau reklāmas buklets. Bet vēstule no kāda mīļa cilvēka. Gandrīz jau esam aizmirsuši, kā jāraksta uz aploksnes adrese, cik maksā marka. Vēstules uz papīra dažreiz raksta tikai vecākā paaudze. Jaunieši ļoti, ļoti reti.

Un tādēļ, lai salacgrīvieši atcerētos par smalko saskarsmes veidu – vēstuļu rakstīšanu, notika pasākums bibliotēkā, kurā ar dzejas palīdzību tika radīta aura vēstuļu rakstīšanai. Literārajai kompozīcijai tika izmantotas Zentas Mauriņas domas no krājuma „Sirds mozaīka” un ieteikumi no Sirkas Lasilas „Jaunās uzvedības grāmatas.

Lūk – neliels izvilkums no pasākuma scenārija. Un varbūt šīs turpmākās rindas liks aizdomāties, ka vēlamies uzrakstīt vēstuli. Parastu vēstuli uz papīra kādam...
Vēstules mēdz būt dažādas.
Mīlestības vēstules dzejā, dzeja vēstulēs, vēstules dzejā. Ir atzinums, ka vismaz vienu dzejoli esot katrs latvietis uzrakstījis, īpaši jaunībā. Un tad rodas gandarījums, ka latviešiem ir tik daudz dzejnieku. Bet uzrakstītās rindas ne vienmēr tika aizsūtītas adresātam. Varbūt dažreiz tā arī labāk – rakstīt otram, bet paturēt sev.

Tev rakstu vēstuli uz kļavu lapas sārtas...
...Kaut šodien nezinu, kur mīti tu, ko mīli
-Ilze Kalnāre-

Un atkal tev vēstules rakstu
Par dzilnīšiem, dzeņiem un mežiem...
...Kad redzēsim atkal sauli
Aprīļa siltajās lāstekās pilam,
Es sākšu vēl vienu vēstuli,
Bet ne jau tev – silam.
-Skaidrīte Kaldupe-

20.gadsimtā, sakarā ar tehnizācijas uzvaru, papīra vēstules kultam tika piespriests nāves sods. E- ziņas pārņēma pasauli. Bet parastās vēstules ir viens no smalkākajiem saziņas priekiem. Vēstulei ir svarīga loma. Saņēmējam tā ir īpaša vēsts no sūtītāja. Ir jau pierasta lieta saņemt e-vēstuli, saņemt SMS telefonā, bet parastas vēstules saņemšana būtu kaut kas nozīmīgi neaizmirstams notikums.

...Lūk, šī vēstule,
Ko ....no tālienes man sūta...
...Un, kad es lasu, -katrs vārds ir silts
Tas mani sauc un ved uz citu krastu...
-Mirdza Ķempe-

Īpašas ir mātes vēstules bērniem un tās, kuras bērns raksta mātei.
Es zinu, kāpēc tu stāvi pie loga:
No šejienas ceļu var pārskatīt,
Kur mājai garām ar somu rokās
Mēdz pastnieks ierasto soli iet.

Tu skumsti un pukojies klusi:
Pat vēstuli nevīžo atrakstīt zēns.
Taisnība, māmuļa, ir uz to pusi,
Slinks kļuvis tavs piecdesmitgadīgais zēns.

Bet nesēro, neesmu aizmirsis tevi,
Uz galda jau papīrs un aploksne vīd,
Būs vēstule gara, stāstot par sevi,
Un izlasot saule sirdī tev spīd.

...gaidi, drīz vēstule pienāks,
Aizmirsis tevi neesmu, māt !
-Jānis Silazars-

Valentīna dienas pasākuma apmeklētājiem bija iespēja iepazīties ar materiāliem, kā sākt vēstuli. Unikāls piemērs ir Raiņa vēstules. Uzturoties trimdā Rainis Aspazijai  rakstīja gandrīz katru dienu. Raiņa vēstules apkopotas četros sējumos, un  katra vēstule iesākas ar citādāku uzrunu. Piemēram, - manu sirdssaulīt, manu sirdszaļumiņ, manu mīļo pinekliņ, mīļo sirdslabumiņ, manu mīļo sirdsatslēdziņ, mīļo zelta āboliņ, manu mīļo dimanta kodoliņ utt. Un tā dienu no dienas, nedēļu pēc nedēļas.
Vēstuli nevajag sākt drūmā tonī vai ar sliktu ziņu. Piem., Šodien man klājas briesmīgi vai Mani reimatisms ir tik ļoti nomocījis, ka pat vēstules rakstīšana sagādā sāpes. Vēstules sākumā pasaki kādu draudzīgu frāzi: Tik jauki bija saņemt no Tevis kādu ziņu... vai Esmu ļoti priecīga, ka Tu mani atcerējies... vai Īpaši sirsnīgs paldies par Tavu vēstuli... utt.
Vēstuļpapīram jābūt pēc iespējas vienkāršam: maigie pasteļtoņi der sievietēm, astētiski baltais – vīriešiem, dabiski brūnā un pelēkā krāsa der abiem. Jaunām meitenēm tīkamas rozes un jauku zvēriņu attēli vēstuļpapīra stūrī, bērniem – automašīnas, lelles un lidmašīnas. Mīlestības vēstules var iesmaržināt. Jā, mīlestības vēstules.

Atbrauc, ar sauli jau sarunāts – būs.
Jūra putos un, ja vajadzēs, kļūs zaļganzila kā tavas acis.
Tiesa, dzintaru pamaz, te nav jūra, bet līcītis.
Arī jūtas un sajūtas līdzīgas...
Atbrauc... bet dzirdi, Rīgā neatstāj bāku,
Visspožāko bāku uz zemes – sirdi.
Gaidīšu, briesmīgi gaidīšu,.
Allažiņ palikdams tavs.
-Imants Lasmanis-

Nedrīkst lasīt otram adresētu vēstuli, arī tad nē, ja tā atvērta būtu atstāta uz galda – gluži kā kārdinājums. Ja tu saņem vēstuli brīdī, kad tev ir ciemiņi, never to tūlīt vaļā un nelasi, bet gan pagaidi, kamēr viesi aiziet. Nekad neraksti dusmu brīžos. Vismaz izguli nakti, pirms uzsāc kādu rīcību. No rīta uzrakstīsi mierīgāk, un draugs tev nebūs jāizmanto kā dzēšpapīrs tavu grūtumu noņemšanai.

Pasaulē vārdu ir tik maz,
Īstu un siltu kā lietus, kas martā līst.
Un to nevar pasacīt it neviens,
Ko čukst pumpuri plīstot.
Droši vien arī ledum sāp,
Kad jūras zaļganais plecs to projām grūž.
Droši vien tāpēc pali plašuma slāpst,
Ka ikvieman pavasarim tikai viens mūžs.
Bet tu zini – vārds grūti un smagi dzimst,
Ja tas paties, vienīgs un īsts.
Vēstules nebūs. Pie tevis aizlidos domu simts
Ieklausies – pumpuri plīst...
-Daina Avotiņa-

Vēstule ir kā mīļa drauga apciemojums. Saldi ir gaidīt pastnieka atnākšanu, viņa soļus atšķirt no neskaitāmiem citiem soļiem gaitenī un tad uztvert kluso, čaukstošo troksni, vēstulei iekrītot pastkastītē. Vēstules gaida vienmēr. Bet vai sagaida ? Bet mēs taču varam vēstules rakstīt un sūtīt domās...

Pēr, netici tiem, kas saka,
Ka mūsu dienās vairs Solveigas nav.
No viņu vārdiem nāk dvēseles puvuma smaka.
Tava Solveiga stāv vakara blāzmas vārtos,
Gaidot, kad aicināsi, kad viņai ar krītošu zvaigzni māsi...
Bet, kad tumsa sarec tik ļoti, ka acis vairs lielceļa nevar uziet,
Viņa ietinas ēnu lakatā
Un tev vēstuli raksta

Gadiem ilgi jau dzeguze zvana, gadiem ilgi jau gaidi tu mani,
Solveiga mana !
Un nu es tev rakstu aizlauztiem spārniem
Kā ērglis, kas kritis no klints,
Es – tavs slinkais Pērs Gints
-Jānis Grots-

Lords Bairons ir teicis:  – Ir tik jauki lasīt vecas vēstules – arī tāpēc, ka zini: uz tām nevajag atbildēt. Bet, lai tev kāds rakstītu, arī pašam ir jāraksta. Pamēģināsiet ? Iespējams šodien uzrakstītā vēstule stiprinās tuvinieku, draugu, jo varbūt cilvēks to saņems kādā viņam grūtā brīdī, un tā sasildīs sirdi.