Viens no spilgtākajiem. Guna Roze „101. kilometrs”
01.12.2016


Jūlija Dibovska
30.12.2015

Arvien jāatkārto, ka latviešu literatūrā vēsturiskie romāni piedzīvo uzplaukumu, turklāt tos aizvien biežāk veido pašu rakstnieku personīgā vēsture. Dažreiz šādi rodas Latvijas simtgadei veltīts vēsturisks darbs. Citreiz stāsts ir tik ļoti personīgs un klātesošs, ka tas ne tikai ir sarakstīts mūžībai vai radīts kādam „vēstures baltajam caurumam” par godu, bet arī veltīts teju katram lasītājam personīgi. Daudz personīgāk, nekā ierastie vēsturiskie simboli un valstiski svarīgie notikumi varētu skart mūsu saknes. Viens no šādiem romāniem ir žurnālistes Gunas Rozes sarakstītais stāsts par tiem, kas dzīvoja ārpus Rīgas – tālāk par simto kilometru.

Ir samērā interesanti vērot, kā Latvijas izdevniecības aizraujas ar vēsturiskām tēmām – tās skar ne tikai lielos žanrus, memuārus vai esejas, bet arī bērnu literatūru (prātā nāk Jura Zvirgzdiņa un Māra Runguļa grāmatas). Tiek uzskatīts, ka vēsture pašlaik ir pieprasīta, veikalu apmeklētāji ik dienas taujā pēc leģionāriem vai strēlniekiem veltītām grāmatām un visbiežāk ir gatavi sastapt grāmatu pārdevēju nožēlas pilno „nav”, jo latviešu literatūrā patiešām ir daudz vēsturisku „balto caurumu”. Vēsturiskos romānus labprāt atbalsta arī novadu pašvaldības, dažreiz arī LR Aizsardzības ministrija vai VKKF, tāpēc tas ir izdevīgs žanrs, kas it kā neprasa neko pārdabisku – tēmu ir daudz, tās nereti atkārtojas un tāpēc varētu būt viegli pārstrādājamas labā lasāmvielā; arī muzeja materiālos var atrast ko interesantu un vēl taču var rakstīt par novadu leģendārajām personībām, kas tā vai citādi būs saistītas gan ar vēsturiskajiem notikumiem, gan ar kultūru, gan, protams, arī ar savas dzimtās puses vai darbavietas īpatnībām. Tā top romāni par leģendāriem skolotājiem, amatniekiem, karavadoņiem, politiķiem, mūziķiem, uzņēmējiem un viņu dzimtām. Rakstītāju un šo romānu tapšanas labad jāsaka, ka nav arī slikti, ja galvenie varoņi vai aprakstītās dzimtas locekļi ir aizsaulē – tas piešķir leģendas vai traģikas noskaņu un ļauj daudz lielākā mērā literarizēt notikumus (zinu, ka ciniski). Kā parasti – ne jau nāve vai līdzekļi ir problēma, drīzāk cilvēciskie resursi, un tas skar visu latviešu literatūru un pat kultūru kopumā – trūkst labu rakstītāju, tāpēc arī vēsturisko faktu literārās transformācijas visbiežāk nav uzrakstītas labi vai nav aizraujošas, trūkst oriģinālākas pieejas formai, sižetam, vēstījumam.

Gunas Rozes romāns „101. kilometrs” ir viens no šīs plejādes darbiem, iespējams, tas pat ir nedaudz „pazudis” citu dzimtas vēsturēm veltīto romāniņu starpā, par ko liecina skopais recenziju skaits. Tomēr tas ir nepelnīti, jo romāns kvalitātes ziņā būtiski izceļas. Domāju, ka „pie vainas” ir vairāki būtiski apstākļi – šī tēma un dzimtas vēsture cieši skar pašu Gunu Rozi, turklāt viņai kā jau rakstītā vārda profesionālim ir ne tikai spēja apkopot, analizēt un apstrādāt faktus, bet arī pārcelt tos labi lasāmā vēstījumā. Un vēl, iespējams, viņai piemīt kāda būtiska īpašība, kas nav atkarīga nedz no veiksmes, nedz no talanta, – tā ir spēja interesēties un ieinteresēt.

Pirmkārt, fascinē godīgā, pat varbūt nedaudz godbijīgā attieksme pret vēsturi un varbūtējiem pārmetumiem, kas varētu rasties lasītāju (vai nelasītāju) vidū. Tas izpaužas jau grāmatas ievadā, kad tiek skaidri un gaiši izskaidrota 101. kilometra būtība juridiskā, politiskā un morālā plaknē. Tad vēl autore komentē katru mazāk zināmu parādību vai vēsturisku faktu, ko min varoņi, un visneparastākais ir tas, ka autore līdz ar romānu piedāvā ne tikai ieskatu dokumentos, bet grāmatas pēcvārdā arī izskaidro dzimtas pētīšanas, informantu un tēlu tālāko likteni. Svarīgākais, kas lasītājam jāsaprot no ievada, lai baudītu literāro vēstījumu, ja nav vēlmes un zināšanu meklēt vēsturiskās neprecizitātes: Padomju Savienībā bija liela iespēja kļūt marginālam. Par to mēs varētu spriest pēc piemēriem kultūrā, kad galmam neatbilstoši rakstnieki un mākslinieki bieži vien izvēlējās realizēt savas potences centram nepiederīgā „teritorijā” – radīt ne tikai atvilktnei vai kļūt par disidentu, bet šķietami pakļauties sistēmai (sākot ar slaveniem modernisma gleznotājiem, kas pievērsās, piemēram, bērnu grāmatu ilustrācijām, beidzot ar Viktoru Coju, kurš strādāja un muzicēja kurinātavā). „101. kilometrs” ir grāmata, kas var atgādināt vai pat atklāt, ka līdzīgi likumi valdīja arī ārpus mākslas un kultūras – vienkāršu lauku vai pilsētas strādnieku vidū, neliedzot gan šajā marginālajā pasaulē zināmu brīvību un ar to saistītas cilvēciskas problēmas.

Otrkārt, romāna pēcvārds un komentāri liek uztvert „101. kilometru” pat nopietnāk, nekā varbūt tas ir nepieciešams, – kā vēstures liecību. Taču darbu par romānu padara ne tikai episkums, kas smelts vēstures un morāles faktos, bet arī liela daļa nosacītības. Par izsūtīto likteņa emblēmu kļūst Zelma, ar kuras neveiksmīgo vizīti Rīgas centrā sākas romāns: meitene no Tukuma vēlas satikties ar māsu pie kinoteātra „Splendid Palace”, bet iekļūst miliča nagos kā prostitūta, piedzīvo pazemojumu, piespiedu atzīšanos un tūlītēju izsūtīšanu ārpus pilsētas – nedaudz tālāk par simts kilometriem, kā esot pieprasījis likums. Romāna sākums ir gana fantasmagorisks, lai apšaubītu attēloto notikumu reālistiskumu un psiholoģismu, taču šāda likuma izpildes ekspozīcija ir nepieciešama, lai vismaz simboliskā līmenī atspoguļotu padomju ikdienas maldinošo miermīlīgumu. Tāpat spēcīgas ir arī tādas ainas kā tā, kurā skolotāja Veinberga krāso skolas sienu ar zaļo krāsu, sarakstot svētku runas vārdus kopā ar Latvijas himnu, un šīs epizodes spilgtā rakstura pamatā ir indivīda izmisums, uzdrošināšanās un tas, ka „Baumaņkārlis droši vien zārkā uzsēdies sēdus, redzot, kā muižas kapelā Staļins kopojas ar Latviju” (59).

Zelma, kuru negribētos saukt par romāna galveno varoni un kura, lai gan autores nekad nesatikta, ir gana dzīva un vēsturiska persona darba kontekstā, – ir drīzāk caurviju tēls, ciema izkropļotā dvēsele un balss, kas ik pa laikam ieskanas 101. kilometra Ķirbižu dzīvē. Kad Zelma tikko ierodas izsūtīto ciemā, viņa mazgājas strauta ūdenī gluži kā Māras Zālītes mazā Laura „Piecos pirkstos” pēc sastapšanas ar Padomju Latvijas pārpildīto ateju. Kad ciemā, kurā Zelma dzīvo līdzās citiem „izsūtītajiem”, notiek strīdi vai atgadās kādas citas kritikas situācijas, ieskanas viņas dīvainās tautasdziesmas. Kad akā noslīkst Zelmas meitiņa, neviļus jāatceras Raudupiete. Bet Zelma nav ļauna, tikai dzīves nesaudzēta, tāpēc tikpat simpātiska kā daudzi citi marginālie. Zelma ir viens no tiem tēliem, kas romānā liek just sev līdzi, ir vislabāk izstrādāts un brīvs. Neviļus jādomā, ka nekad dzīvē nesatiktā Zelma Gunai Rozei ir bijusi visērtāk veidojamais tēls, jo citviet lasītājs var kļūt aizdomīgs autorei tuvāk pazīstamo personu daļējas idealizācijas dēļ: „Ja Lepiksons ko sacīja vai darīja, tad cits neviens labāk neizpunktierēs – šā vīra vārdus un darbus pa kluso neaprunāja nekad.” (91)

Treškārt, romāna smaguma centrs nav nedz Zelma, nedz vēsturisko faktu apliecinājumi, bet gan ciemata iedzīvotāji, kas grāmatas otrajā pusē pilnībā pārņem lasītāju savā varā. Daudzo personvārdu un ģimenes saikņu kamolā kļūst arvien grūtāk atrast īsto pavedienu, bet, ja citā, mazāk izstrādātā romānā šādi apstākļi ir gaidāmi un apgrūtinoši, ar Gunas Rozes grāmatu tā nav. Tēlu attiecību sarežģīšanās un daudzveidība tiek kompensēta ar to, ka sižets ir gan lineāri veidots, taču formas ziņā atbilst atsevišķām, būtiskākajām epizodēm ciemata dzīvē. Šķiet, ka dzimtas vai personības vēsturi/biogrāfiju visaizraujošāk var ietvert tieši šādos sižetiskos „zibšņos” – to pierādīja jau Māras Zālītes „Pieci pirksti”, kas bērna uztverto pasauli dalīja atsevišķos iespaidos, noapaļotās epizodēs ar nemainīgu, izturētu stilu, bet dinamisku sižetiskumu. Hronoloģija, kas joprojām kalpo vēsturiskuma stiprināšanai, ir gana simboliska un izzinoša, vēstures „balto caurumu” iepazīstot.

Ceturtkārt, Gunu Rozi var tikai uzteikt par vēl kādu būtisku romāna veiksmi – valodu. Zelmas dzimtajās mājās lasītājs drīzāk sastopas ar Blaumaņa lugu izteiksmi, kas ārkārtīgi nogurdinātu, ja pārpildītu visu romānu:
„ – Mute tev kā laidara vārti! – Dambīniete uzcirta meitai muguru un likās savās kūts gaitās.  – Vienreiz tā tev aizrunās ellē! Gājēja atradusies!
 – Kas vienam elle, citam paradīze! – Zelma sauca pakaļ. – Nez vai ellē vairāk dedzina un saldē kā dažam mājās!” (25)

Pārsvarā tā ir Limbažu izloksne, kas priecē un nebeidz pārsteigt, padarot romānu arī par vērtīgu un pat citējamu vēsturisku materiālu:
„Mārtiņš solīj pletīzer sataisit. – Māra izlikās nesaprotam.  – Rokturs ļurkājas un ogļ durtiņiem krampīts nost.” (71) Protams, ne tikai izloksne, arī pati sulīgā lauku cilvēku izteiksme, kuru bagātīgi pilda tēlaini frazeoloģismi, ir „101. kilometra” vēstījuma pamatā un liek lasīt darbu ar smīkņājošu aizrautību.

Piektkārt, atgriežoties pie grāmatas vēsturiskajām vērtībām – trāpīgi ir izmantotas fotogrāfijas. Visvairāk priecē tas, ka grāmata nav pataisīta par mācību līdzekli, kurā zem katra attēla ir paskaidrojošs, formāls teksts. Tā vietā fotogrāfijas rotā teksta fragments no paša romāna, kas daļēji vai pilnībā atbilst fotogrāfijā redzamajam laikam, vietai, cilvēkiem vai situācijai – nav pat nozīmes, vai tās patiešām ir personas, kas tobrīd darbojas romānā. Tāpat, lasot spilgtās sarunas un attiecību pārstāstus starp vairākām ciema dzimtām, prātā ataust lasītāja paša radinieki un viņu stāsti, kas ir ārkārtīgi līdzīgi. Īpaši ņemot vērā visiem kopīgo padomju laika dzīves modeli, kas veidojies provincē – marginālā vai parastā. Tāpēc šie cilvēki melnbaltajās fotogrāfijās – godos, darbā, izpriecās vai dabā – ir personīga sentimenta iemiesojums, tie ir arī mūsu omas, papi, onkuļi un tantes, varbūt pat māsīcas vai kāds cits.

Šķiet, ka būtiskākais prāta apvērsums, ko liek piedzīvot Gunas Rozes romāns, ir apziņa, ka vēstures priekšā visi ir līdzīgi, ka vēsturisks romāns var būt saistīts ar mūsdienām un būtībā vēstīt par mums – šodien. Un, lai gan „101. kilometrs” atspoguļo laiku, kas vairs nav iedomājams tagadējā Latvijā, tas ir formāli, tā ir tikai tēma, jo romāna īstenais spēks ir iedziļināšanās vēstures personiskumā līdz pat biedējošam sentimentam, labi izkopjot vides un laika izgaršošanas prieku. Bet šādām grāmatām nav jāparādās bieži, tas kaitēs žanram. Pietiks ar dažām spilgtām – apmēram reizi gadā, lai varētu pienācīgi novērtēt un saskatīt tās viduvējību starpā, kas nemitīgi uzglūn un atdarina.

http://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/37605/




      Atpakaļ