26486

Tikšanās ar Režisoru
17.09.2012


Kad Ēvaldam Valteram savulaik prasīts par ilgas dzīves noslēpumu, viņš  ieteicis dzīvot tikai ar pozitīvām emocijām un domās kavētieties tikai pie labā. ”Ja esat izlasījis labu grāmatu, izdzīvojiet to! Ja esat redzējis labu filmu vai izrādi, izbaudiet to – nesiet ilgi to sevī! Ja redzat skaistu sievieti – priecājaties par to! Pieņemiet visu labo, ko dzīve jums sniedz!”

Tā  11.septembrī  savās atmiņās un iedvesmojošos stāstos dalījās, manuprāt, patiešām labu filmu režisors un labu grāmatu autors -  Jānis Streičs, kurš  V KKF atbalstītā projekta  „11 zaļi soļi ” ietvaros viesojās Salacgrīvas vidusskolā. Kad viņš tika pieminēts arī kā dzejnieks , passmaidīja, ka tautā izdots esot tikai viens viņa dzejolis, kas apvīts ar Raimonda Paula melodiju un mums visiem labi pazīstams kā dziesma „ Vismīļā māte, Marija” no paša režisētās filmas „Likteņdzirnas”.

Līdz šim Jāni Steiču pazinu tikai kā izcilu latviešu mākslas filmu režisoru – mums tik labi zināmās un mīļās -  „Mans draugs – nenopietns cilvēks”, „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, „Cilvēka bērns”,”Teātris ” „Likteņdzirnas”, „Rūdolfa mantojums” u.c. Tās ir filmas, kuru teksti un dialogi jau folklorizējušies.  Tās ir filmas, kuras var skatīties vēl un vēl un tās joprojām saviļno, smīdina, iedvesmo, aizkustina. Laikam tāpēc,  ka tur ir gan pašironija, gan spītība, gan dzidri skanīgā latvieša sirds un dvēsele. Pateicoties šim pasākumam , tagad zinu,  ka viņš ir sarakstījis arī grāmatas -  „Lāga dvēseļu straumei”, kas ir suģestējoši paša autora dzīves memuāri ar iekļautiem interesantiem stāstiem par mūžā sastaptajām „Lāga dvēselēm”.  Otra grāmata -  „1991. Tas garais cilvēkbērna gads” , kas stāsta ne tikai par filmas „Cilvēkbērna” uzņemšanu, bet arī par Latvijas kultūrā un vēsturē nozīmīgu laiku.

Streiča kungs ir arī mākslinieks, galdnieks.Viņš stāstīja,  kādu prieku  sagādā koka smarža, paša rokām gatavotās mēbeles.Arī skolā sastaptos jauniešus viņš mudināja darboties: „Dzīvojiet  radoši! Pagatavojiet kaut ko paši savām rokām..Lai mēs nekļūtu tikai par lumpeņu baru, kas atkarīgi no datoriem un televizoriem!” .Tagad viss ir dabūjams gatavs, bet cik aizraujoši  bijis bērnībā vairākas stundas ķimerēties ar vadiņiem, līdz beidzot pie gultas dzelzs kājas varējis klausīties pašizgatavoto radio. Tas ir radīšanas prieks un brīnums , ko mums neviens nevar atņemt.

„Neko nelaidiet tālāk par šlipsi (līdz sirdij)!” arī to savulaik ieteicis aktieris Ēvalds Valters, ko Streičs piemin arī kā vienu no saviem dzīves skolotājiem. Dusmas nevajagot sevī ilgi krāt, tas tikai dara skādi veselībai.

Stāstnieks, Pētnieks, Meistars – tie ir vārdi ko vēl gribas vēltīt Jānim Streičam. Viņa zinātkāre un degsme aizrauj.Viņš mudināja arī klātesošos izzināt sevi, pasauli, savu vēsturi. Iztaujāt vecos cilvēkus par laiku, kurā viņi dzimuši un auguši,par viņu atmiņām. Viņam pašam tagad  jānožēlo, ka neesot pietikami izprašņājis savu vecmāmiņu. Arī man un ceru vēl kādam no klausītājiem acis sāk mirdzēt, un domas knosīties – jā, Latvijā tik daudz nepjausta, tik daudz ko atklāt, tik daudz interesanta. Tā ir šī burvīgā ceļošana – laikā , telpā, cilvēkos. It īpaši cilvēkos, jo reizēm arī svešiniekos varam pēkšņi sastapt ko ļoti pazīstamu, tuvu.

Paldies Salcgrīvas bibliotēkai un projektam „11 zaļi soļi”, ka man bija iespēja parunāt ar Streiča kungu un  kopā ar viņu iepazīt arī Ainažu jūrsklolas muzeju. Un tas ir pierādījums tam, ka neparastais un interesantais var būt, tā teikt, ” tepat aiz stūra”. Kā viņš pats teica: „Paldies, ka pabiju Latvijā!” Rīgā Latvijas esot maz. Tomēr  domāju, arī Rīgā ir liela daļa Latvijas – tādos cilvēkos kā viņš. Tādos, kas sevī  nes latviskuma ideju un kas kopj mūsu kultūru un mākslu , un kas par spīti negācijām un dzīves sitieniem stāv droši veroties saulē, lai visas ēnas paliek aiz muguras.

Guna Grote -  Majore




      Atpakaļ