74809

Tikšanās ar grāmatas “101.kilometrs” autori G.Rozi
07.12.2016


“ Nav laiks. Ir tikai mirkļi - ellišķīgi sāpīgi un dievišķi skaisti”

Šīs dzejnieka I. Ziedoņa rindas trāpīgi raksturo  jūtām un emocijām bagāto  tikšanos, kopīgi pavadītos mirkļus ar žurnālisti un rakstnieci, grāmatas  "101. kilometrs. Padomju kauna zona" autori Gunu Rozi 3. decembra pēcpusdienā Salacgrīvas bibliotēkā. Šobrīd grāmata “101. kilometrs”(izdota 2015.gada septembrī) bibliotēkā ir ļoti pieprasīta, tā ierindojās 1.vietā lasītāko grāmatu vidū, un tikšanos ar grāmatas autori  bija ierosinājuši paši lasītāji .

Rakstnieces tikšanās ar Salacgrīvas lasītāju  auditoriju bija īpaša, kā pati autore minēja, atšķīrās  no viesošanās citās bibliotēkās, jo  klausītāju rindās bija  cilvēki- grāmatā prototipu  tēli, kas dalījās savās  atmiņās,- Ērika Kričeka ,  Grūbe Ivars un viņa māsa Inta-, kuri romānā aprakstīto Brīdagu bija redzējuši pašu acīm, piedzīvojuši pirmo baraku uzcelšanu un 101.kilometrā nometinātos. Klausītāju rindās galvenokārt bija vecāka gadagājuma ļaudis, kuriem joprojām dzīvā atmiņā laiki, kuri skar viņu dzimtas saknes.

Rakstniece G. Roze šai tikšanās reizei bija gatavojusies īpaši, sarūpējusi fotogaleriju - liecības, kuras palīdzēja atmiņā uzburt romāna darbības vietas, vidi un  laikmetu, sazīmēt grāmatas tēlus. Katrai fotogrāfijai ir savs stāsts, kas  uzrunājis rakstnieci, tāpēc viņa ir kājām izstaigājusi savas bērnības takas un Brīdagas apkārtni un iemūžinājusi ar šodienas skatījumu gan romānā aprakstītās vietas , gan cilvēkus, un to visu savijusi sirsnīgā stāstījumā. Tas uzbūra klātesošajiem īpašu gaisotni, ko paspilgtināja Salacgrīvas teātra studijas “Visāda veida versijas” dalībnieču Ingūnas un Gunas  emocionālie romāna fragmentu no nodaļām “Ceļš” un “Pamati” (izrādās, arī pašai autorei tās ir vienas no tuvākajām grāmatā) lasījumi, kas  vēlreiz ļāva izjust laikmeta klātesamību. Un nez vai tā ir sakritība vai sagadīšanās ar autores un fragmentu lasītāju vārdiem, jo , kā rakstniece Guna tikusi pie sava vārda, viņa apraksta romānā: “Ar to vārdu ir vesela anekdote! Nepiedzima šiem nekāds Leons, bet atkal meitiņš. Te jau visi smējās, ka ieņemts no Hruščova, bet piedzimis Brežņevam, laikam tāpēc par Leonu gribējuši saukt. Un, kad visi riņķī abus nerrojuši ar to Leonu Anatoļjeviču, Anniņš izgudrojis, ka dzemdēs meitu,-par spīti! Anniņam tak tāda daba: ja gribēs, mums te vulkāns arī uzvārīsies. Izdomāja tādu modīgu vārdu-Ingūna būšot. Ja bērs dzimis ziemā, tad vismaz vārda diena, lai vasarā. Bet uz ciempadomi pēc vecumzīmi gāja Toļa. Atnāk mājā, Anniņš skatās- rakstīts Guna. Četri burti, un ne par vienu vairāk! Gandrīz vai raud, saka Toļam: esot taču sarunājuši, ka būs Ingūna. Bet šis cērt kulaku galdā un dod pretī Nebūs mums te mājā nekādi pingvīni!” Dulls var palikt ar tiem krieviem, ka šitik aplami dzird! Bet ir Guna , un cauri, un neviena svinamdiena tam meitiņam vasarā nebūs.” (191.lpp.)Un pats interesantākais, ka vēl citas sakritības vai likumsakarības apvijās ap un ar šo romānu.

Autore ar romānu “101.kilometrs”ir atklājusi līdz šim brīdim Latvijā maz pētītu tēmu- par tuvās trimdas punktiem padomju Latvijā.  Uz jautājumu, kas rakstnieci pamudinājis pievērsties šai tēmai, viņa atbildēja – “lai aizpildītu vēl vienu balto plankumu Latvijas vēstures lappusēs un arī personisku apsvērumu dēļ”, jo noskaidrojusi, ka arī pašas vectēvs bijis nomitināts šai tuvajā izsūtījumā un   rakstnieces vecāki iepazinās un dzīvoja Brīdagā.

Romāna stāstījums ir tik klātesošs, tik bagāts likteņstāstiem, ka uzrunā ne tikai tos, kas dzīvojuši Brīdagas ciemā un tās apkārtnē, bet  katru lasītāju personīgi. Jau ar pirmajām lappusēm rakstniece ir spējusi ieinteresēt,  apliecināja daudzi klātesošie, izsakot atzinīgus vārdus par romāna kolorīto vides un tēlu raksturojumu, tēlaino valodu, tās sulīgo  izteiksmi, lietoto lībiešu dialekta Vidzemes(pārsvarā Limbažu)izloksni, radot lasītājā vēsturiski sarežģītas tēmas  uztveres vieglumu. Par katru romāna tēlu, varoni viņa runā ar pietāti, cieņu, nenosodot, kā pati Guna Roze apgalvo, viņai piemīt empātijas pret cilvēkiem, lasītājiem jūtama viņas godīgā attieksme ne tikai pret varoņiem, bet romānā atainotajiem vēsturiskajiem notikumiem.

Savos iespaidos par tikšanos ar autori un grāmatu “101.kilometrs” dalās klausītāja Guna Grote -Majore:” Man bija sveša šī vieta, cilvēki, laikmets (esmu  dzimusi 80tajos), bet pēc grāmatas izlasīšanas un tikšanās ar autori tas viss ir kļuvis tik tuvs, svēts  un  glabājams . Daļa no Latvijas vēstures, ko nedrīkst aizmirs. Un tas ir tik brīnišķīgi, ka Gunai Rozei ir izdevies saglabāt, restaurēt un parādīt arī mums šo svarīgo 101. kilometra faktu aprakstītu aizraujošā romānā. Arī viņas pašas patiesais dzimtas stāsts ļoti valdzina un liek atcerēties un domāt arī par savām saknēm. Cieņu un apbrīnu izraisa lielais pētnieciskais darbs 3 gadu garumā, fotogrāfijas, sarunas ar vēstures lieciniekiem, dažādās situācijas, nejaušības un likumsakarības un  brīnumainā satikšanās ar savu māsīcu. Kā viņa pati teica, ka tas ir sirds darbs un laikam jau tāpēc tas aizskar un saviļņo  arī daudzas citas sirdis. Noteikti iesaku lasīt šo grāmatu arī jaunajai paaudzei.”

Vēl autore pastāstīja arī par romāna ilgo tapšanas gaitu, materiālu vākšanu, tikšanos ar laikabiedriem un priecājās, ka ir vēl paspējusi satikt tā laika lieciniekus. Klātesošie varēja iepazīties ar  rakstnieces pierakstiem, piezīmju grāmatiņām, pašas izveidotu neparasto vārdu vārdnīcu un uzzināja, ka šobrīd grāmata “101.kilometrs”  tiek tulkota krievu un angļu valodā.

Laiks paskrēja nemanot, jo tā nebija vienpersoniska uzstāšanās, bet sirdssiltas sarunas, kopīgas atmiņas par  laikmetu, padomju tradīcijām, padomju varu, tās sekām cilvēku dzīvē. Klātesošos autore fascinēja gan ar savu personību, gan aizrautīgo stāstījumu. Un kopīgi divās stundās  pārdzīvoti skaisti, kaut arī ellišķīgi sāpīgi mirkļi.

Rakstniece pateicās Salacgrīvas bibliotēkai par jauko tikšanos ar lasītājiem: “Tāds siltums, tik patiesa mīlestība un ne grama liekulības - es vēl tagad esmu sasildīta!”

 

Ingūna Ādmīdiņa




      Atpakaļ