Salacgrīvas novada bibliotēka
105660

Svētciemā lasītāji tiekas ar rakstnieku Aivaru Kļavi
03.04.2019


Marta nogalē Svētciema bibliotēkā uz pievakares sarunām tika uzaicināts rakstnieks un publicists Aivars Kļavis. Jau iepriekš bijām lasījuši viņa darbus, tāpēc saruna izvērtās interesanta abpusēji – gan grāmatu autoram gan klausītājiem. Sakumā rakstnieks iepazīstināja ar sevi. Būdams absolūts rīdzinieks , nu jau 27 gadus viņš dzīvo  Skultē. Sākoties Atmodas gadiem no tās Rīgas tomēr aizbēdzis. Dzīvojot laukos , iepazīta laucinieku dzīve un cilvēki. Ar aizrautību klausījāmies dažādu deviņdesmito gadu notikumu atstāstos no publicista skatu punkta. Runājot par viņa literāro devumu, tās esot vairāk kā divdesmit grāmatas. Pats sākums bijis, mācoties ģimnāzijas desmitajā klasē, kad  sācis rakstīt dzejoļus ,bet vienkārši ar tiem dzejoļiem lāga neesot gājis . Vienu gan viņš skaidri zinājis -gribējis studēt žurnālistiku. Pirmā grāmata “Kafejnīcā zagtas karotītes” tika sarakstīta 1974. gadā , dienējot Padomju  armijā, taču pie lasītājiem tā nonāca  vēl pēc diviem gadiem. Izdevēji nav gribējuši  izdot, jo - rakstīta savādāk, ļoti romantiska, moderna ,  par mīlestību . Nebija nekā par komunismu un komunisma celtniecību.

Pēc pārcelšanās uz laukiem deviņdesmito gadu sākumā kādi desmit gadi pagājuši bez rakstīšanas. Reiz Liepupes baznīcas atjaunošanas laikā saticis dzejnieku Imantu Ziedoni, kurš apvaicājies, ko tad rakstot. Saņēmis atbildi par neko nerakstīšanu, dzejnieks teicis: “Vai tad tā arī var? Tie, kas rakstījuši, vai tad var nerakstīt? ” Bijis vien jāatzīst, ka Ziedonim 100% taisnība . Un tā deviņdesmito gadu beigās viņš uzrakstījis savu biogrāfisko darbu   “Patvērums ilūzijām“ par dzīvi laukos. Tālāk sekoja nopietns darbs pie vēsturisko romānu tetraloģijas “Viņpus vārtiem”. Rakstnieks pastāstīja vairāk par tās tapšanu: : “Rakstot šīs četras grāmatas  , biju pārsteigts, cik tā mūsu vēsture jokaina, cik daudz pretrunīgu faktu.  Sāku visu no sākuma. Vācu materiālus par Adiamindi, Limbažiem . Ar tām grāmatām ir tā ,kā ar kaķi tumšā istabā. Tur kaut kas ir. Tad tu dabū to pirmo materiālu, tad otro, tos pirmos man piespēlēja Limbažu muzejs. Viņa ir tāda notikumu sērija- tas , ko esmu atklājis. Atspoguļo 1000 gadus no Latvijas vēstures. “

Vēlāk  iznāca grāmata “Likvidētie autobusi”. Mūsu bibliotēkā tā joprojām ir lasītāju iecīnīta, tāpēc lūdzām autoru pastāstīt plašāk par šo grāmatu : “Es ļoti centos ar to “autobusu”, tajā laikā es vēl diezgan daudz braukāju apkārt un rakstīju žurnāliem . Es redzēju tās vietas, kur tās aizaugušās pieturas, redzi tur kādas pāris mājas. Kādreiz tur ir bijis kāds kolhoza iecirknis , kāda sabrukusi ferma vai darbnīca. Aizdomājos, kas tur dzīvo, no kā viņi pārtiek , kā tie cilvēki tur strādā?” Rakstnieks gan atzīst, ka grāmatā netrūkst arī izdomātu sižetu, taču visa pamatā ir lauku dzīves vērojums . Ne velti tā bijusi savulaik lasītākā grāmata laukos, rīdziniekiem gan tā galīgi nav interesējusi- jo tālāk no Rīgas, jo grāmata bijusi populārāka.

 Sarunas gaitā pievērsāmies jaunākajai triloģijai ” Ceļš uz nezināmo zemi ”. Kaut arī šīs trīs grāmatas tika ieteiktas lasīt pusaudžiem, rakstnieks atzīst: ””Melnais akmens”( 1. triloģijas grāmata)- tā nav bērnu grāmata. Nebija labi, ka tā bija ielikta tika maziem gadiem( lasīšanas programmā “Bērnu žūrija” no 11-15 gadu vecuma grupai), tie nosaukumi atbiedē. Lai gan jaunākais lasītājs ir mans mazdēls- 1. klase, vecākajam , kas lasījis, ir 92 gadi . Ar pirmo grāmatu man gāja ļoti grūti. Es sapratu, ka gribu to uzrakstīt- rakstīt par senbaltiem. Sāku meklēt materiālus, to tikpat kā nav, ir tikai ļoti daudz spekulācijas. Taču versijas, kā mēs te esam atnākusi ,ir četras .Negribēju ar grāmatām eksperimentēt, tāpēc ņēmu klasisko variantu-izdomāju, kā visu sasaistīt ar mūsdienām. Izdomāju šo melno akmeni, kuru meklē mūsdienu jaunieši. Stāstam ir jāiedzīvojas. Jāiepūš dvēsele tajos tēlos” . Kāds jauns cilvēks reiz viņam par “Melno akmeni” teicis, ka beidzot esot viena riktīga grāmata, kas domāta viņa vecumam- lasot teikumus līdz beigām, sākums vēl nav aizmirsies .

Sarunas turpinājās par latviešu literatūru, par to, kāpēc ne vienmēr jauniznākušās grāmatas   neuzrunā mūsu lasītāju.   Visus klātesošos, protams , interesēja, ko tad Aivars Kļavis raksta tagad. Tā esot  stāstu grāmata par cilvēkiem, par to paaudzi, kam spēka gadi aizritēja padomju laikā , par tiem pašiem, kuri pēc neatkarības atgūšanas pēkšņi kļuva lieki, par paaudzēm, kas viena otru vairs nesaprot. Topošās grāmatas nosaukums būšot “Bēres ar priekšapmaksu “. Tas vien jau visu izsakot. Rakstnieks atzīst , ka pirms gadiem desmit viņš noteikti tādu stāstu uzrakstīt nebūtu varējis.

Vaicāts, ko lasa rakstnieks Aivars Kļavis, viņš lēni un domīgi atbild: “ Ar to lasīšanu ir tā. Pēdējā laikā nelasu daudz. Ja tas ir labi uzrakstīts, tad mani tas ļoti  aizkustina. Es tad lasu lēni un dzīvoju līdzi, bet ,ja tas ir slikti uzrakstīts, tad es vienkārši palieku nikns, tas mani kaitina. Trešais variants ir tas, ka es skatos profesionāli, tad redzu, ka darbs nav uztaustīts, nav izrediģēts.” 

Sarunas noslēgumā, pateicāmies rakstniekam par tikšanos un vēlējām veiksmi. Dienu vēlāk uzzinājām, ka Aivars Kļavis ir viens no nominantiem Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā „Labākais literatūras darbs bērniem” par vēsturisko romānu triloģija “Ceļš uz nezināmo zemi “

 

Svētciema bibliotēkas vadītāja L. Borozdina

 


      Atpakaļ