83192

Pie jūras
28.12.2017


„Atdod, tas ir mans!” ,”Nenes projām, izber atpakaļ!”, „Kāpēc tu izlēji manu ūdeni?” Par ko ir šis strīds? Par trim lietām: smiltīm, ūdeni un spēļmantiņām, kaut gan visapkārt ir veselas divas jūras – smilšu un ūdens jūra. Vajadzētu bērnus norāt, bet vai tad mēs, pieaugušie arī tāpat neņemamies? Vajadzētu norāt, bet vai cilvēka dabu var apsaukt? Tā ir kā cūkpiene, ja zemē paliek kaut pavisam niecīgs sakņu gabaliņš, pēc laika no zemes izlien arī pati cūkpiene. Tās izplatās gan ar sēklām, gan saknēm, un cīņa ar viņām ir nebeidzama. Tāpat kā cīņa par mieru, kas vienmēr beidza ar mazāku vai lielāku karu.

                Nu jau veselu gadsimta ceturksni mēs pie mūsu mīļās Baltijas jūras runājam par kopību, bet cīnāmies cits ar citu tā, ka smiltis čirkst zobos. Kaut kas nav kārtībā ar pamatu – mēs stāvām uz smiltīm un par to, ka katra kāja iet uz savu pusi, vainojam cits citu: latvieši krievus, krievi – latviešus, labējie – kreisos, kreisie – labējos, vecie – jaunos, jaunie – vecos. Tie, kas grozās pa vidu, tā vietā, lai samierinātu, cenšas pakampt savu kumosu. Tā jau gluži nav, ka mēs nekad nenāktu kopā, nākam ēst un dzert, īpaši tad, kad var dabūt par brīvu, tā teikt, na haļavu. Prātnieki un pietuka krustiņi (tie no mērnieku laikiem) berzē plaukstas, domājot par nākamajām dzīrēm.

                Tik daudz kas ir būvēts uz smiltīm – ģimenes, uzņēmumi, valstis un pat valstu savienības. Mēs zīmējam smiltīs pilis un no smiltīm tās arī ceļam. Kā bērni pie jūras saulainā vasaras dienā. Un dusmojamies, ka pēc brīža uzceltais sabrūk. Cik nav dzirdēts – par morāli runāsim vēlāk, tagad jāizlemj praktiskās lietas. Praktiskās lietas ir kā kartupeļu lauks – lekni zaļš, pilnos ziedos. Ir jau pat sarēķināts, kādu peļņu no tā būs un kā to izlietos. Pēc laika skaties, laksti nobrūnējuši un guļ gar zemi – nezin no kurienes laukam ir uzkritusi puve. Jā, par morāli runā vēlāk, kašņājot no zemes sapuvušos kartupeļus. 

                Mums ir laimējies, ka dzīvojam pie jūras. Viņa (par jūru nevar teikt „tā”, jo jūra ir dzīva) ne tikai mūsu valsti apskalo, bet arī māca, ko nekādā gadījumā nevajag darīt. Pirmkārt, nav gudri būvēties pašā jūras krastā, jo jūra regulāri pārbauda pamatus. No skolas gadiem man prātā ir aizķēries teiciens: „Ārprāts, Miller, ūdens ceļas!” Es nezinu, kas ir bijis tas Millers, viens gan skaidrs – izbīlis bijis varens. Kad virsū nāk jūra, spēļmantiņas vairs nav prātā.

Anda Līce

 


      Atpakaļ