79253

DAINAS AVOTIŅAS PAVARDA GAISMĀ
12.06.2017


Tieši “Mačkalnos”, Salacas krastā, maija beigās noslēdzās Salacgrīvas novada bibliotēkas vadītājas Hedvigas Ineses Podziņas iedibinātā diskusiju cikla “Kamēr vēl. Divdesmitnieki. Trīsdesmitnieki” pirmais aplis – jaunu un gados vecāku lasītāju iepazīstināšana ar Latvijas dzejniekiem un rakstniekiem. Dzejnieces Dainas Avotiņas pavarda gaismā tikās mūsu laikabiedri – dzejnieki Lija Brīdaka, Valdis Rūja, Viktors Kalniņš (Viks), rakstniece Māra Svīre, ko uz sarunām rosināja Latvijas Nacionālās bibliotēkas projektu vadītāja Liega Piešiņa.

 Šopavasar tikušies Liepupē, Tūjā, Svētciemā, Salacgrīvā un Ainažos, Dainas Avotiņas “Mačkalnos” viesi viens caur otru izteica aprīlī un maijā gūtās atziņas, kas saauga sentencē par labu mūsu novada zinātgribošajiem ļaudīm – ja mums vēl ir ko teikt, mūsos nav zudusi vēlme klausīties!

“Mačkalni” ir īpaša māja – tai 2014. gadā apritēja simts gadu, bet klētiņai ir vēl vairāk – tuvu divsimt. Tie ietekmējuši Dainas Avotiņas rakstnieces, dzejnieces un tulkotājas gaitas, lai gan rakstīt tā knaši un sparīgi viņa varējusi tikai mūža otrā pusē – pirmajā “visu laiku es biju amatos”. Rakstnieku savienībā viņu “iebīdīja” Jānis Peters (jo tur ir jābūt savējiem!), Literatūras propagandas birojā – Lija Brīdaka (“mums vajag cilvēkus ar stingru mugurkaulu”).

Salacgrīviešiem vēl prātā 70. gadu vidū uzņemtā dokumentālā filma par zvejnieku kolhozu “Brīvais vilnis”. Kas vēl var lepoties ar ekrāna darbu, kam scenāriju rakstījuši Daina Avotiņa un Jānis Peters, mūziku komponējis maestro Raimonds Pauls! “Brīvais vilnis” toreiz to varēja atļauties, lai gan kopā ar Alfrēdu Šliseru rakstīto romānu “Saksiņu vējos. Akmens enkurs” Daina Avotiņa gan necik augstu nevērtē – mākslinieciski neviendabīgs, pārāk ideoloģizēts darbs.

Kā vispār padomju laikos tapušos darbus vērtēt ar mūsdienu olekti?! Māra Svīre ir strikta – lasītāju nedrīkst uzpirkt, tam nedrīkst izpatikt, rakstniekam nav ļauts ubagot! Un tomēr – mēs arī šodien gaidām talantus! Tikai tad, ja darbs ir nobriedis kā labi norūdzis alus, to var laist tautās. Citādi – tukšpadsmit. Vai atceraties Ārijas Elksnes bēres? Stāvgrūdām pārpildīta Krišjāņa Barona iela, cilvēki, nespēdami tikt tuvāk, cits caur citu padeva ziedus aizgājējai. Tā ir tautas mīlestība, un bez Ārijas Elksnes mēs nevaram arī šodien, brīvajā Latvijā! Tāpat kā bez Ojāra Vācieša, Imanta Ziedoņa – mūsu gara aristokrātiem. Skaudra ir atziņa – kad tautai ir pilns vēders, tā dzeju nelasa! Daina Avotiņa gan atminējās savas pirmās dzejas – “cik ilgi var rediģēt citu dzejoļus, pašai arī sagribējās rakstīt”. Vēlāk gan mulsi piebilda – “Iemīlējos!”

Pāris stundas “Mačkalnos” aizritēja nemanot. Pie lielā saimes galda, baudot Dainas Avotiņas mājinieku sarūpēto cienastu, veldzējoties ievu ziedos un strazdu dziesmās, kas ir neatņemama nots Salacas krastos.

Ciklam būs turpinājums rudens pusē. To finansiāli atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds un Salacgrīvas novada dome, kam rūp, lai dzimtā novada ļaudis tiktu regulāri iepazīstināti ar latviešu literatūras pamatvērtībām – cilvēkiem, kuri piejūras pilsētās un ciemos rod spēku jauniem radošiem meklējumiem.

Gints Šīmanis.

Raivja Struncēna foto.

 
Ielādēju...



      Atpakaļ