108451

Osvalds Zebris piejūriešiem vēl drosmi
15.10.2019


Salacgrīviešu biedrība “Bibliokuģis “Krišjānis Valdemārs”” Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītajā ciklā “Stāsts rada stāstītāju. Turpinājums” piejūriešus iepazīstināja ar žurnālistu un rakstnieku Osvaldu Zebri. Vidusskolēni, kuri kuplā pulkā bija atnākuši tikties ar jaunākās paaudzes autoru, atzina, ka vīrietis rakstnieks tā pēc trīsdesmit ir visnotaļ rets viesis feminizētajās novada bibliotēkās. Sarunas rosinātāja Liega Piešiņa paškritiski atzina, ka stiprā dzimuma autoru trūkums ir tikpat sena slimība kā izglītības iestādēs mūžam klāt neesošie veči, kuri puikām iemācītu daudz vairāk nekā tikai tamborēšanu un izšūšanu.

Osvalds Zebris ik pa brīdim atgādināja, ka viņam esot ļoti slikta atmiņa – lūk, gandrīz neko neatceroties. Te man prātā nāk daža laba sirmmāmiņa, kura labi zināja, kā beidzās karš – vācieši aizgāja, ienāca krievi, sākās kolhozu laiki un tālāk ne vārda. Ar Osvaldu, par laimi, nav tik traki – sava romāna – dižpārdokļa “Māra” vāku viņš tomēr atceras, un arī doma, ka mums visiem jākļūst arvien drosmīgākiem, taču ir tik vieda. Autoram tīkot, ja viņš daiļdarbā tomēr uzzina, kas galu galā notiek ar tur darbojošamies varoņiem, jo, kā gan iespējams tālāk dzīvot, ja pasaule neuzzinātu turpmākās Harija Potera gaitas.

Intriģējoša šķita rakstnieka atklāsme, ka arī tēlojuma valodai jābūt ar kļūdu. Protams, apzinātu, jo tas saglabā intrigu. Tiesa, Regīnas Ezeras rakstītais tomēr turoties Osvalda atmiņā, jo tā esot īpaša valoda. Skolas laikos viņš rakstījis ļoti brīvi, ignorējot ievadu, iztirzājumu un nobeigumu, un literatūras skolotāja, kāda laime, tā arī ļāvusi. Vēlāk, kad nonācis līdz 1905. gada revolūcijas batāliju izpratnei, galvā jau dīdījies romāns “Gaiļu kalna ēnā”. Un tā arī viņš dzīvojot – četras dienas nedēļā strādājot par žurnālistu un sabiedrisko attiecību speciālistu, lai piektajā dienā varētu rakstīt daiļliteratūru. Apzinoties, ka katra nākamā grāmata ir labāka par iepriekšējo, Osvalds tomēr labprāt tagad izvēlētos galdnieka arodu – tas ir radošs un varētu arī vairāk nopelnīt.

Kādas introvertas lasītājas vēstulē Mārai lasām: “Māra, tavs ceļojums ir tik poētisks un pašreflektējošs, ka lasītājs to nevar lasīt, esot kustībā. Viņam it kā jāapstājas un jāsastingst, lai iekļūtu tava stāsta būtībā.” Osvalds Zebris iejuties pašreizējo vidusskolēnu – pavisam jaunu cilvēku – sava ceļa meklējumos, attiecību šķetināšanā ar iepriekšējo paaudzi, vienaudžiem un nonācis pie pavisam sāpīga secinājuma, ka kāds dzīves uzlikto smagumu nespēj (nespēs) izturēt.

Lai arī Osvalds Zebris vēl negribot atvadīties no Māras, viņš jau velta uzmanību Gunara Janovska darbiem, lasa tos un priecājas par trāpīgo valodu, jo topošajā sērijā “Es esmu” viņš apņēmies rakstīt romānu par Gunaru Janovski. Šķiet, tas būs tikpat intriģējošs kā “Māra”, kas mūsdienu vidusskolēniem varētu būt gluži kā Ilzes Indrānes “Lazdu laipa” vai Zigmunda Skujiņa “Kolumba mazdēli” un “Jauna cilvēka memuāri” sendienās.

Gints Šīmanis.

Ielādēju...



      Atpakaļ