105502

LAURA VINOGRADOVA SALACGRĪVIEŠUS MUDINA LASĪT SKAĻI
26.03.2019


Biedrība “Bibliokuģis “Krišjānis Valdemārs”” šopavasar, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstam, Salacgrīvas novada grāmatu draugiem piedāvā tikšanās ciklu “Stāsts rada stāstītāju”. 25. martā Salacgrīvas novada bibliotēkā viesojās jaunā  rakstniece Laura Vinogradova, kurai pavisam nesen iznācis trīs stāstu apkopojums grāmatā “Lāču kalns” un kuru ieinteresēts lasītājs ir iepazinis stāstu krājumā “izelpas”, savukārt bērni priecājas par autores fantāzijas ceļojumiem krāšņi ilustrētajās grāmatās “Snīpulītis no Snīpuļciema” un “Mežapasakas”. Pēdējam būs arī turpinājums, jo Latvijā nedzīvojošā māksliniece Ieva Ozola lūdz Lauru rakstīt vēl un vēl – tik ļoti viņai tīk autores attieksme pret mežu, visu dzīvo un radošo. Pati Laura atzīst, ka no meža nevajag baidīties – tur nav tikai ērces un čūskas. Mežs ir kaut kas dziedinošs, un tādēļ autorei ļoti sāp, ka cilvēki no tā attālinās, neprot gūt relaksējošu veldzi, staigājot pa dabas takām.

“Bērnu grāmatas es rakstu, kad vajag atpūsties no pieaugušo pasaules, kad meklēju gaišumu un nospiežu pie kājām ikdienu,” atzīst autore.

Laura Vinogradova sevi dēvē par sajūtu cilvēku. Nākusi no Kurzemes, Popes puses, kas viņā atstājusi dziļas rētas. Pope Laurai atņēma brāli, un šaipusē vēl arvien ir ļoti grūti atgriezties. Un tomēr – viņa ir “palaidusi vaļā bailes”, sākusi rakstīt, un Popes raganu prāvas liek nodrebēt, lasot “Lāču kalnu”. Tas ir sava veida izlīgums ar Popi, tomēr, atbildot uz tikšanās vadītājas Liegas Piešiņas jautājumu, vai viņa būtu beidzot gatava atgriezties no Rīgas dzimtajā pusē, Laura nespēja tik pārliecinoši atbildēt: “Jā, es saprotu, ka vajag atgriezties Lāču kalnā, kas mani sauc, bet vai tagad, vai uzreiz?”

Bērnībā Laura ļoti daudz lasījusi un tagad, strādājot Neredzīgo biedrības bibliotēkā Juglā, to dara skaļi un ik dienas. Viņas ierunātās grāmatas ļauj cilvēkiem iztēloties pasauli, kuru daudzi no viņiem tā arī nekad nav varējuši tvert savā redzes laukā. Autore savus stāstus lasa skaļi, iztēlojas, kā tie skan, pārbauda “ar ausi”. “Radošums manī runā kā vārds. Es neprotu zīmēt, mani neaizrauj floristika, es rakstu it kā skaļi. Domās vārdam ir skaņa,” atzīst autore. Viņa saka, ka visvieglāk ir dzīvot, ja lietas sauc īstajos vārdos: “Interesantāk ir rakstīt tiešāk, un tad to var arī skaļi nolasīt.”

Salacgrīviešu lūgums Laurai liek vērt vaļā “Lāču kalnu” un nolasīt pašai tik tuvo fragmentu par raganu prāvām. Kad to rakstījusi, sēdējusi kādā Rīgas Centrālās bibliotēkas filiālē un raudājusi – tik dziļi tverts šis personīgais pārdzīvojums un likts uz papīra.

Šobrīd Laura raksta romānu – koncentrētu, jo viņa nespējot izvērst tik plašus skatījumus uz pasauli, kā to savulaik darījis Andrejs Upīts “Zaļajā zemē”. Ikdienā šis romāns Braila rakstā stāvot viņas acu priekšā – 45 sējumi aizņemot veselu lielo grāmatu plauktu. “Laiku nevajag stiept,” atzīst autore, jo arī trīs dzejas rindās var ielikt visu cilvēka mūžu.

Vienatnē apstaigājot Hījumā salu sābros igauņos, kad vietējie prasījuši, vai viņai līdzi ir nazis, jo uz salas esot manīts lācis, rakstniece sapratusi, ka mūsdienās visi kļuvuši tik racionāli, ka grib redzēt un izjust emocijas uzreiz (satikt lāci!).

Pieci gadi rakstniecībā ir ļoti īss laiks un spēcīgs Lauras Vinogradovas uzplaiksnījums. Viņa smej: “Tik ātri gan cilvēks var kļūt slavens!” Radošums, atvērtība, mīļums skatā un aristokrātiska elegance sejā. Jā, Laura Vinogradova spēj pārsteigt ar kaut ko gaišu, kas tik raksturīgs šī gada lēni plaukstošajam pavasarim.

Gints Šīmanis.

Ielādēju...



      Atpakaļ