79006

AR STRĒLNIEKA BIĶERI VIDZEMES VĀRTOS
31.05.2017


Tikšanās ar dzejnieku Valdi Rūju projektā “Kamēr vēl. Divdesmitnieki. Trīsdesmitnieki” Salacgrīvas novadā sauca atmiņā latviešu strēlniekus un bija īsta patriotiskuma stunda dažādu paaudžu grāmatmīļiem.

Liepupes vidusskolā Latvijas Nacionālās bibliotēkas projektu vadītāja Liega Piešiņa ar Valdi Rūju iepazīstināja kā ar mērķtiecīgu latvieti kopš skolas gadiem – tas bija laiks, kad no Rūjienas stacijas katru nakti gāja ešeloni uz fronti ar latviešu puišiem, un, braucot iestāties leģionā, viņi dziedāja: ”Paliec sveiks, mans mazais draugs!” Tas bija laiks, kam tik tuvs hamletiskais motīvs – “Būt vai nebūt”, tomēr izvēlei tika dots pārāk īss brīdis. Aiz mums bija Latvija – “Tver, kalēj, āmuru!...” Ar pseidonīmu Aivars Alnis Valdis Rūja Rūjienas klases žurnālā “Atvars” 1942. gada ziemā, īstā vējputeņu spelgonī, publicēja savus pirmos dzejoļus. “Es nebūtu uzrakstījis nevienu dzejoli, ja man nebūtu tādi skolotāji!” atceras rakstnieks, kas savu mūžu sauc par laimes šūpuli, jo Dievs devis pieredzēt jau devīto gadu desmitu.

Valda Rūjas mūžs nudien ir raibs kā dzeņa vēders. Iestājies Dailes teātra 2. studijā, viņš mācās kopā ar vēlākajām skatuves zvaigznēm – Viju Artmani, Hariju Liepiņu, Eduardu Pāvulu, un atminas, ka pēckara gados, kad izsalkums jaunos pavadījis ik uz soļa, kāli dalījuši 5-6 daļās un bijuši laimīgi par šādu azaidu. “Mēs bijām kā viena saime,” gandarīts ir dzejnieks, atceroties arī Dailes teātra vecmeistaru, latviešu strēlnieku Ēvaldu Valteru, kas ar savu personības spēku jaunos darba kolēģus mudinājis mīlēt dzimto zemi, būt ar stingru rokasspiedienu un godīgu skatu. Vēl tagad viņa dāvātais sudraba biķerītis no tālajiem Brīvības cīņu laikiem ir dārgākā Ēvalda Valtera dāvana, no kuras Valdis Rūja nešķiras.

Latviešu strēlnieku tēma ir īpaša nots dzejnieka daiļradē. Strēlnieki – tā ir tautas mīlestība, mūsu sirdsapziņa. Un nav nekādas dalīšanas sarkanajos un baltajos – visi viņi mīlēja savu zemi un bija gatavi nolikt galvu par Latviju.Tieši tāpēc tik personiski smeldzīga ir jaunās dzejas grāmatas “Baltā roze” noskaņa, un nu jau ceļā pie lasītāja ir arī atmiņu stāsts “Ar Rūjienas ceļazīmi Rīgā”.Valdis Rūja atzīst: “Es esmu no Jeru pagasta atvests akmens Rīgas bruģī”, kurš allažiņ metropolē gribējis dzīvot Rīgas vārtos – Juglā – ar skatu uz Vidzemi.

Tūjas Zinību centrā, ko prasmīgi un profesionāli veido bibliotēkas vadītāja Zeltīte Millere, sanākušie interesenti Valdi Rūju iepazina kā “pamatīgu kultūras dinozauru” – strādāts Latvijas Radio, vadīta Nacionālā opera un Nacionālais (toreiz - Drāmas) teātris, bijis lielos draugos ar toreizējo PSRS Kultūras ministri Jekaterinu Furcevu, kura pēc Latvijas PSR kultūras dekādes Maskavā tā sajūsminājusies par Kārli Sebri, ka uzreiz tam uzdāvinājusi Bernarda Šova lugas “Mīļais melis” eksemplāru. Tā tapusi “izrāžu izrāde” ar skatuves karaļiem Elzu Radziņu un Kārli Sebri, ko nespēj aizmirst mūsu vecākā paaudze.

“Ja jums dzīvē iet grūti, dziediet!” – ar šiem vārdiem Valdis Rūja atvadījās no saviem klausītājiem Liepupē un Tūjā, pacēla Ēvalda Valtera dāvāto sudraba biķeri un novēlēja katram savā arodā degt par Latviju – savulaik viņam tā mācījusi jauno dzejnieku audzinātāja Mirdza Ķempe: “Pat ellē neklusē, ja esi dzejnieks!”

Projektu finansiāli atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds, un tā ir Salacgrīvas novada bibliotēkas vadītājas Hedvigas Ineses Podziņas iniciatīva – iepazīstināt novada lasītājus un skolu jaunatni ar latviešu literatūras pamatvērtībām.

Gints Šīmanis.

 


      Atpakaļ